Par drazu iekš foursquare

Publicēts: 2011-02-17 / Komentāri (111)

Var jau būt, ka es vienkārši kaut ko nesaprotu. Varbūt nemaz tā līdz mugurkaulam negribu tajā iedziļināties un tāpēc nesaprotu. Varbūt vienkārši palieku vecmodīgs un sāku čīgāt kaut ko iz sērijas "lai jau tie jaunie skrien, ko ta es". Bet varbūt tomēr letiņi kaut ko nav līdz galam sapratuši par foursquare.com? Jel paskaidrojiet man, neattapīgajam!

Es šajā servisā redzu sekojošu jēgu. Indivīds gluži nejauši iemaldās kādā iepriekš neapmeklētā ēstuvē, vēlās ierakstīt atsauksmi par labi garšojušo zupu (laipno apkalpošanu, wifi paroli, utt.) un tā vietā, lai izdarītu to twitter/facebook/draugiem, tiek veikta atzīme šajā uz ģeolokāciju bāzētajā aplikācijā. Un jēga te ir visnotaļ vērā ņemama - tuvākā apkārtnē maldās cits indivīds, kurš ar pirmo pat nav pazīstami, skatās savā telefonā tuvākās ēstuves un lasa par tām komentārus. Ierauga, ka reku tur un tur par nieka piečuku var pierīties kā baltais cilvēks feinā restorānā - un aidā uz turieni. Tavs tvitterī iepļurkšķētais komentārs redzams tikai taviem sekotājiem, no kuriem tikai daļai interesē tava jaunatklātā ēstuve, pie tam ar laiku tavs tvīts tiek piemirsts. Foursquare gadījumā tu pie konkrētās vietas atstāj tādu kā virtuālu zīmīti - es te biju, man patika, iesaku, utt. Un pilnīgi nepazīstams cilvēks, kurš ies tur garām pēc pusgada, varēs lasīt tavu atstāto ziņu. Un tad tam ir jēga. Es nokļūstu svešā pilsētā, atveru telefonā aplikāciju un palūru, ko cilvēki raksta par tuvākā apkaimē esošajiem naktsklubiem.

Tas, kas īsti nav saprotams.. Regulāras atzīmēšanās visādās neordinārās vietās, kā savas darbavietas ofisi, taksometri, tilti, utt. Tik pat labi varētu katru rītu un vakaru "čekoties" savā mājā, varbūt pat atsevišķi gultā, virtuvē un tualetē, savā auto (vai sabiedriskā transportā), vienā un tajā pašā ofisam tuvākajā ēstuvē ap pusdienu laiku. Saprotu, ka, lai motivētu lietotājus aktīvāk izmantot šo servisu, tā autori ir veidojuši to kā sava veida spēli. Respektīvi, par katru atzīmēšanos tu krāj punktus, vari iegūt nozīmītes, kļūt par konkrētās vietas augstākstāvošo čali un, visu to summējot kopā, pakāpties statistikā uz augšu. Ideja nav slikta, taču ar vienu BET - jēga no visiem šiem "čekiniem" būtu tad, ja cilvēki tur atstātu kādu komentāru. Jo tieši tā ziņa ir svarīgākais, ne jau pats fakts, ka tu esi tur un tur.

Lūk, pāris labie piemēri. Jānis Polis šovakar atzīmējies iekš kluba "Piens" un pierakstījis klāt, ka tur šovakar džeza vakars ar Denisu, sākums deviņos. Pa lielam man neinteresē, ka viņš atkal jau ir TUR, jo tā ir visai ierasta lieta. Taču atstātā ziņa ir saistoša gan man, gan tiem tusētgribētājiem, kuru telefonos "Piens" parādās kā viena no tuvākām izklaides vietām. Tālāk - Artis Āre atzīmējies iekš BurgaBar un pierakstījis, ka sēdēs tur vēl divas stundas, kamēr mājās parādīsies elektrība. Un atkal jau pats ziņojums man šķiet svarīgāks par apstākli, ka Artis ir kaut kādā BurgaBar. Šādu informāciju var sviest arī tviterī, jo būtībā te primārais ir ziņojums un attiecīgās vietas ģeolokācija ir tikai papildus info. Teiksim "Iegriezos Reiņa ieteiktajā Muffins And More, ir sasodīti labi (#4sq blabla links uz attiecīgo vietu)".

Ne tik labie piemēri - visi pārējie. Regulāri "čekini" vienā un tajā pašā ēstuvē, klubā, jau pieminētajā taksometrā. Tā ir ētera piedrazošana ar citiem nevajadzīgu vai katrā ziņā maznozīmīgu informāciju. Ja tev šajā servisā piedraugoti ir tikai kādi pieci tuvākie cilvēki, tad feini, vari sekot līdzi viņu dienas gaitām, arī kopējais informācijas apjoms nav pārlieku liels. Tiklīdz tev ir vairāk "friendu", tā tavs telefons regulāri pīkst un vibrē, jo viņi visi tak kaut kur nemitīgi "čekojās". Tad kā - atsijāt tos, kuri rada pārāk lielu spamu? Tā nevar, beigās neviens nepaliks, jo brīžam pārņem sajūta, ka vidusmēra foursquare lietotājs no Latvijas nav apjēdzis to svarīgāko šajā servisā. Jāslēdz vien ārā notifikācijas par "čekiniem". Tiesa, tā var palaist garām kādu vērtīgu ieteikumu.

Nu jā, un absolūtākais stulbums - čekoties pie katra staba, nekādus komentārus nerakstīt un dublēt šo informāciju arī iekš twitter. Pamazām jau tādu spamotāju kļūst mazāk, būs nākuši pie prāta. Bet tiem, kuri vēl tikai plāno uzsākt foursquare lietošanu, silti iesaku - divreiz padomājiet, cik svarīga jūtu twitter sekotājiem ir informācija par katru jūsu atzīmēšanos visās iespējamās vietās komplektā ar informāciju par iegūtajiem bedžiem un meidžoriem.

HTC Desire HD

Publicēts: 2010-12-08 / Komentāri (392)

Šodien aprit tieši mēnesis, kopš esmu laimīgais šī telefona īpašnieks. Doma uzrakstīt nelielu apskatu un izkliegt savu sajūsmu bija jau pēc pirmo dienu lietošanas, taču nekādi nevarēju saņemties, arī ar laikiem bija draņķīgi. Sajūsma ir nedaudz noplakusi (kā jau parasti pēc zināma laika ar jaunām rotaļlietām) un varbūt neizklausīšos tik pārņemts kā sākumā, taču tam ir arī savi plusi – zināšu stāstīt par reālu tālruņa ikdienas lietojamību un godīgi atzīmēšu manā skatījumā ne tik pozitīvās lietas. Zin kā – pirmās dienās jau gribās aizstāvēt savu pirkumu un stāstīt tik to labāko, lai tādējādi pats sev attaisnotu par iekārtu izsviesto naudu, taču paiet laiks un esi gatavs klāstīt citiem arī par nopirktās mantas mīnusiem.

(Šī arī būs vienīgā bilde šajā rakstā. Saprotu, ka bildes padara tekstu vieglāk uztveram un interesantāku, bet 1) internetā ir atrodamas kaudzēm bildes no tehnoloģiju apskatiem (teiksim reku te http://ej.uz/desirehd) un es ar iPhone 4 vai savu ziepinieku nenobildēšu labāk, 2) ar bildēm šis teksta blāķis būtu kilometra garumā.)

Centīšos neaizrauties ar tehnisku parametru detalizētu apskati, to visu jūs droši varat doties meklēt ārzemju lapās. Mēģināšu vairāk par praktisko pieredzi. Un ceru, ka kādam šis tālākais penteris palīdzēs izvēlēties savu nākamo komunikāciju iekārtu.

Lai piedod man Apple nīdēji, bet rakstā ļoti bieži tiks pieminēts iPhone 4 modelis un manīsiet ne vienu vien salīdzinājumu. Gluži vienkārši iPhone 4 bija tālrunis, kuru biju nolēmis iegādāties pirms iepazinos ar Android telefoniem. Pie tam, iPhone 4 man ir diendienā rokas stiepiena attālumā, tāpēc gluži neviļus nākās abus salīdzināt.

Kā viss sākās

Liriska atkāpe par to, kā es vispār nonācu līdz šādai izvēlei – kāpēc smārtfons un kāpēc tieši HTC Desire HD, nevis teiksim iPhone 4, lai arī būtībā mani varētu pieskaitīt Apple funboy pulciņam un šāda izvēle būtu saprotamāka. Slinkākos lasītājus ieteiktu tūlīt ripināties zemāk, tuvāk vērša ragiem.

Labu laiku lietoju Nokia E51. Un jāsaka, ka visnotaļ pilnvērtīgi – pārbaudīju e-pastu, lietoju Twitter (par labāko aplikāciju atzīstot Tweets60), mēdzu caur Mini Opera lasīt ziņas un gana bieži arī kaut ko uz fikso iegooglēt, reizēm palūrēju Google Maps, kur atrodās vajadzīgā adrese un brīžos, kad palika pavisam garlaicīgi, vēru vaļā Google Reader. Ak jā, Skype arī bija un tika arī salīdzinoši bieži lietots, kad biju prom no datora. Ne tik ļoti, lai izvērstu garas sarunas, kā drīzāk tāpēc, lai būtu onlainā un nepalaistu garām kolēģu ziņas (darba specifika tāda). Protams, ik pa reizei tika arī kaut kas nobildēts (neba baigā mākslas, bet tīri fotofiksācijai). Paši saprotat – ja tālruni izmanto šādi, pēc pilnas programmas, tad agri vai vēlu nonāc pie idejas par smartfona iegādi.

Pa vidam bija neliels pārejas periods – tiku pie iPod Touch, kuru tad pasāku izmantot kā plaukstdatoru visām ikdienišķajām vajadzībām, telefonu atstājot zvaniem un SMS. Savam E51 uzliku aplikāciju, kas padarīja to par bezvadu tīkla piekļuves punktu, ļaujot man savā iPod Touch lietot telefona mobilo internetu. (joikuspot.com, varu uzdāvināt nopirkto licenzes kodu.) Skārienjūtīgais lielizmēra (salīdzinot ar Nokia) ekrāns un iOS ātri pārņēma mani savā varā, sapratu, ka pie parasta telefona atgriezties es vairs nevēlos. Pareizāk sakot – tas nav piemērots manām ikdienas vajadzībām. Tiesa, šāda divu ierīču staipīšana apkārt ātri vien apnika – E51 atdevu māsai un iPod Touch iemainīju pret pašu pirmo iPhone 2G.

Ja neskaita, ka iPhone 2G bija visnotaļ bremzīgs (tik pat, cik 3G, iekšas praktiski identiskas), tad jāsaka, ka šis aparāts kalpoja godam. Un varbūt lietotu to joprojām, ja vien man ikdienā nebūtu iespēja paspaidīt arī sievas iPhone 4 (atsūtīts no UK jau jūlijā) un attiecīgi savējais salīdzinoši neliktos šausmīgi lēns un morāli novecojis. Ar sajūsmu uztvēru ziņu, kad LMT izziņoja iPhone 4 tirdzniecības sākumu, cena likās ļoti demokrātiska (49+14*24=385, lētāk kā no UK) un biju gatavs skriet un pirkt. Taču nokavēju sākotnējo pieteikšanos rindā, kas gan, kā noprotams, varbūt tāpat neko nebūtu devusi, jo daļa no rindā esošajiem joprojām nav tikuši pie sava āboltelefona. Biju gana cieties, gaidot to dienu, kad LMT sāks tirgot iPhone 4. Tagad ciesties vēl, pat nezinot, cik ilgi? Jo īpaši, kad katru dienu esošā telefona ātrdarbība neiet kopā ar maniem darbošanās tempiem? Nu nē.

Un te nu es, sašutuma mākts, sadomāju palūrēt uz telefoniem ar Android operētājsistēmu. Pēdējo reizi kaut ko šajā lauciņā biju lasījis laiku atpakaļ, kad Android vēl bija stipri zaļš un es to neuztvēru kā nopietnu konkurentu iOS. Tā es arī dzīvoju ar šo domu, ka Android lieto tikai gīki, kuriem patīk pašiem kaut ko programmēt šai sistēmai. Nepārprotiet – būtībā es pats esmu gīks, taču ikdienai man vajag telefonu, kuru var lietot, nevis nepārtraukti knibināties konsolē. Manās iedomās Android bija līdzīgs Gentoo Linux, kas man, OSX fanātam, šķiet nelietojama darbstacijas operētājsistēma. Taču izrādās, ka Android pa šo laiku ir būtiski audzis un drīzāk jau līdzinās Ubuntu pēdējām versijām. Jo īpaši tās Android versijas, kas atrodamas HTC un Samsung tālruņos, jo ir papildinātas ar advancētāku / izskaistinātāku lietotāja interfeisu (piedodiet, riebj vārds saskarne), kā pliks Android (attiecīgi HTC ar HTC Sense un Samsung ar TouchWiz). Sāku skatīties dažādus internetā atrodamus video par HTC Desire, DesireHD, Samsung Galaxy S un man bija skaidrs – varbūt arī Android nav tik feins, kā iOS (lai gan ilgāk palietojot, esmu krasi mainījis savas domas), taču gana tālu attīstījies, lai būtu lietojams un es to izskatītu kā variantu savam nākamam telefonam.

Bites salonā (forsqueristu tusiņa laikā) izspaidīju HTC Desire. Nepārliecināja. Pareizāk sakot – operētājsistēma pārliecināja par visiem simts, taču konkrētais modelis nē. Samsung Galaxy S arī neiepatikās – lai arī strādā ļoti raiti un ekrāns ir fantastisks, tomēr sajūtu līmenī nevarēju noķert to „oo, jā, šito es gribu”. Pieņemu, ka tur pie vainas visdrīzāk bija Samsung plastmasīgais korpuss un seni aizspriedumi pret šo zīmolu. Pie tam, nebija vairs aiz kalniem HTC Desire HD ierašanās Latvijā, kurš man, vismaz spriežot pēc internetā atrodamajiem aprakstiem, šķita uz doto brīdi labākā izvēle no visiem uz Android bāzētajiem telefoniem.

Vienu piektdienas rītu eju garlaikots caur Origo, runājot pa telefonu ieeju tur esošajā Trodeksā un manas acis ieplešās – opā, Desire HD ir klāt! Par pilnu cenu pirkt nevēlējos, taču todien kā mazcenas telefons šis vēl piedāvāts netika. Teica, lai apjautājos pirmdienas rītā. Pirmdien no rīta ieskrēju Ādažu „Apelsīna” LMT veikaliņā apjautāties. Uz vietas, tur, protams, nebija, taču puisis teicās noskaidrot un atzvanīt. Pa ceļam uz Rīgu ziņoja, ka daudz nav ienākušies, lai negaidu, kamēr uz Ādažiem atvedīs, bet skrienu pirkt kaut kur pa ceļam un tūlīt. Aizlidoju uz Sky&More – un jā, viens aparāts esot, tikko kā ienācies, mazcenā 39+24x11.5=315 lati. Pataustīju, samīlējos. Apjautājos, vai nav kāds info, cik ilgi vēl varētu nākties gaidīt iPhone 4 – mēnesis, varbūt divi.. Nu paldies. Man vajag telefonu šodien. Ja būtu skatlogā arī iPhone, mana izvēle nebūtu tik viegla. Tāpat arī būtu, ja es iPhone 4 nebūtu jau izspaidījies pēc sirds patikas. Zin kā – jūlijā vēl tas bija „wooow, jaunais iPhone”. Tagad jau gandrīz pusgadu vecs modelis. Protams, pēc pusgada arī mans DesireHD būs novecojis, gan jau būs kaut kādi divkodolu procesoru modeļi iznākuši. Taču sliecos domāt par to, ka, ja reiz pērk jaunu, tad pērk svaigāko uz doto brīdi pieejamo modeli. Teiksim, bija cilvēki, kas gada vidū pirka jaunus iPhone 3GS. Tad atnāca iPhone 4 un uz 3GS jau mēs skatāmies kā uz „ai, tas jau tas vecais iPhons”. Neba jau tas aparāts tāpēc būtu slikts, vienkārši nav jēgas par praktiski to pašu cenu pirkt jau padzīvojušu modeli.

Sanāca kā parasti – ievads vien palaga garumā. Labi, ķeramies pie lietas.

Pirmie iespaidi

Pirmais, ko padomāju, paņemot rokās – wooow, cik liels ekrāns! Un to pašu saka gandrīz visi, kuriem dodu šo telefonu pataustīt. Taču ticiet man – sajūta, ka šis telefons ir liels, pāriet nākamā vai aiznākamā dienā. Pierodi un sāk šķist, ka tieši tādam būtu jābūt telefonam. Tieši tāpat bija, kad Nokia E51 vietā sāku lietot iPhone. Pirmās dienas liekās baigais klucis, taču paiet nedēļas un ir otrādi – Nokia šķiet smieklīgi maza. Tagad ir tā, ka arī iPhone jau šķiet salīdzinoši mazs telefons. Sākotnēji traucēja, ka nevaru ar īkšķi aizsniegt visus ekrāna stūrus, kā to varēju uz iPhone. Un tur tā bija vajadzīga lieta, jo bieži vien tieši augšējā kreisajā stūrī bija Back poga. Uz Androīda pēc tā nav vajadzības, jo Back poga vienmēr ir apakšā, ļoti parocīgā vietā. Vienīgā vajadzība stiept īkšķi maksimāli augstu – kad jānoritina lejā notifikāciju lodziņš. Taču tas tāpat ir ērti izdarāms. Var jau būt, ka kādā aplikācijā pietrūkst spēja ērtā veidā ar īkšķi nosegt visu ekrānu, taču esmu sapratis, ka ir mainījušies mani telefona lietošanas paradumi – es to biežāk turu vienā rokā, spaidot ar otras rokas pirkstiem. Savukārt tādām vienkāršajām darbībām, kā piezvanīt, atvērt e-pastu/twitter/sms – tas ir ļoti ērti izdarāms arī ar vienu roku. Ar piebildi, ka plaukstas izmērs jums nav mazāks kā man, jebšu tāds vidējais latviskais.

Sajūtas, paņemot telefonu rokās, ir patīkamas. Es vispār tāds sajūtu cilvēks esmu, vajag tā, lai mantai pieskaroties jūtu, ka „ooo, jā, šitais ir īstais”. Tas mani pārliecinās vairāk kā n`tie apraksti par to, kas konkrētajam zvēram ir puncītī. Un paņemot rokās šo aparātu, man bija skaidrs, ka jā, šis būs mans telefons vismaz turpmāko gadu.

Korpuss

Pirms tam biju nedaudz satraucies par to, ka, neskatoties uz pretēji rakstīto specifikācijās, korpuss nav viengabalains tādā izpratnē, kā es to saprotu. Viengabalains ir tāds, kā iPhone 4. Šim ir nelieli izciļņi ap zibspuldzi, bateriju, apakšējo vāciņu, plus arī pati kamera ir izvirzīta uz āru. Paņemot rokās šīs šaubas zuda – ir sajūta, ka rokās ir maza planšete.

Neslēpšu, ka man joprojām sasodīti patīk vienkāršais iPhone 4 dizains (tāpat kā ar visiem āboldatoriem) un korpusa materiālu izvēle. Un, Desire HD noteikti šajā punktā nav pārāks par iPhone. Tas ir glīts un elegants (vismaz no augšas skatoties), tas ir patīkams plaukstā (pateicoties matētajam ap zibspuldzi, bateriju un apakšējo vāciņu esošajam materiālam tas neslīd ārā no plaustas, kā varētu izskatīties no malas), visādā ziņā nav kur piesieties. Tas, kas nepatīk – apakšējo vāciņu esmu taisījis vaļā tik vienu reizi, liekot iekšā SIM karti. Taču neskatoties uz to, šis vāciņš tā kā nedaudz kustās un rada sajūtu, ka telefons ir lietots vairāk kā mēnesi. Sīkums, bet nepatīkams. Par paša korpusa virsmas izturību pagaidām grūti spriest, kritis pagaidām nav (phu phu). Lietoju bez gumijotiem bamperiem, plastmasas ietvariem un maciņiem, turu uz galda un pārnēsāju kabatā – skrambu pagaidām nav. Tas liek domāt, ka korpusam izvēlētais materiāls nav zemē metams.

Ekrāns

Ekrāns ir liels. Tik tiešām liels. Būtībā visa tālruņa priekšpuse ir viens liels ekrāns, jo augšējais skaļrunis aizņem vien nelielu strīpiņu, savukārt ekrāna apakšā ir četras skārienjūtīgās pogas. Manām ikdienas vajadzībām šāds ekrāna izmērs ir liels pluss, jo šo ierīci vairāk izmantoju kā plaukstdatoru, nevis telefonu tā burtiskā izpratnē.

Izšķirtspēja ir tāda pati, kā šī modeļa priekštecim HTC Desire un nedaudz mazāka kā iPhone 4 uz fiziski mazāka ekrāna, tāpēc pirms pirkšanas raizējos, vai kvalitāte būs gana laba. Taču bilde ir ļoti laba, sūdzību nav. Arī mazi burti lasās viegli, tāpēc, piemērma, e-pasta klientā droši var likt mazāko burtu izmēru un teksts joprojām būs viegli salasāms.

Arī web pārlūkošana ir pacelta citā kvalitātē līdz ar ekrāna izmēriem. Atverot kādu web lapu horizontālā režīmā, parasti nav nepieciešamības to palielināt, lai teksts būtu salasāms. Un ar „salasāms” es domāju normāli salasāms, nevis izbolīt acis un mēģināt saprast, kas tad tur varētu būt rakstīts. Rezultātā sanāk izveikt mazāk teksta palielināšanas darbības, kā darbojoties ar mazākiem ekrāniem. Protams, tekstu var palielināt un tad to lasīt ir ērtāk, taču iespēja redzēt vairāk informācijas bez liekas bakstīšanās ir nenovērtējama, ja raiti skraidāt cauri kaudzei lapu, teiksim meklējot kādu konkrētu informāciju.

Sajūsma par ekrānu nedaudz noplok, kad blakus nolieku iPhone 4. Un pieņemu, kad tas pats būtu, ja blakus liktu Samsung Galaxy S. Jāsaka, ka Retina un Super AMOLED displeji tomēr ir baigā štelle un tik tiešām žēl, ka arī HTC Desire HD nav apveltīts ar līdzīgu ekrānu, kā Galaxy S. Tiesa, ikdienā to nejūt, jo pats par sevi Desire HD ekrāns ir kvalitatīvs. Taču pietiek paspaidīt iPhone 4 un savējais uz kādu brītiņu saliekās tāds pablāvs. Daudz kas atkarīgs no apkārtējā apgaismojuma – spožā saulē Desire HD ekrānā var spoguļoties, t.i. tas labi atstaro apkārtējo gaismo. Nav tā, ka tas ļoti traucētu vai pat kaitinātu, viss ir normas robežās, taču jāatzīst, ka ekrāns, lai arī labs, taču nav izcils. No otras puses – es dodu priekšroku lielākam un ne tik spožam ekrānam, nekā bakstos mazākā. Tāpēc šis noteikti nav iemesls, kāpēc es otreiz iPhone 4 vietā atkal neizvēlētos Desire HD.

Ieteiktu tiem, kas satraucās par šo ekrāna lietu, neskatīties testus, kur kārtīgā palielinājumā ir blakus fotogrāfēti iPhone 4, Samsung Galaxy S, HTC Desire HD un varbūt vēl citi tālruņi. Jo būsim reāli – mūsu acis tāpat neredz tik detalizēti un arī telefonu pie paša deguna mēs neliekam.

Ātrdarbība

Atceros, ka apskatot HTC Desire un Samsung Galaxy S, man likās, ka tie nedaudz iebremzē, salīdzinot ar iPhone 4, kur viss notiek sasodīti plūdeni. Iebremzē minimāli, reti un būtībā nemanāmi, nav tā, ka traucē. Taču atkal viens nepatīkams sīkums. Tad nu jāsaka, ka ar Desire HD šādi izgājieni nav manīti. Tiesa arī procesors iekšā ir nedaudz ņiprāks par priekšgājēju, arī operatīvās atmiņas ir vairāk. Vismaz pagaidām ne vienu brīdi nav licies, ka kaut kas ķerās un notiek lēnāk, nekā spēju spiest pa pogām. Un spaidu es ātri, katra mazākā tehnikas bremze man uzdzen stresu. Attiecīgi – ja es saku, ka telefona darbība ir raita, tad tam var ticēt. Ar iPhone 4 grūti salīdzināt, jo abi šie aparāti strādā bez ķeršanās.

Baterija

Šis ir sāpīgais jautājums. Pirmajās dienās likās, ka netur vispār, bet nu spaidīju jau arī bez mitas. Uz doto brīdi viss vairāk vai mazāk ir izpētīts un sainstalēts, sākusies parasta, ikdienišķa lietošana. Nerunāju traki daudz, šķiet, ap 15 minūtēm darbadienās, vairāk tiek izmantoti citi saziņas līdzekļi. Vienu dienu, t.i. agri no rīta noņemot no lādētāja un līdz vēlam vakaram, novelk ļoti mierīgi ar, manuprāt, pamatīgu noslodzi. Reizēm nākamās dienas rītā vēl ir pie dzīvības un līdz pusdienas laikam turās braši. Taču par divām pilnām dienām var aizmirst. No vienas puses – cik smārtfoni tur divas dienas? Ar to jāsamierinās, ka tāds maziņš datoriņš neiet uz zilu gaisu un bateriju tērē. No otras puses – iPhone 4 viennozīmīgi ir labāka baterija. Tiesa, arī mazāks ekrāns, ko jābaro.

Telefons aprīkots ar 1230mAh bateriju. Salīdzinājumam – manam iPhone 2G bija 1400mAh. Baterijas lietošanas aplikācija saka, ka vidēji 50 procentus resursu noēd displejs, reizēm pat visus 60-70. Tiesa, spaidu es to verķi daudz, ekrāns ieslēgts ir bieži. Necenšos arī likt ekrāna spilgtumu uz zemāko pozīciju. Savu artavu dod arī bezvadu tīkls un mobilais internets, kuri būtībā fonā ņemās visu laiku – pienāk e-pasti, twitter ziņas, gadās, ka palaists Skype fonā, ienāk Gtalk ziņas, utt. Vārdu sakot – izmantoju šo ierīci pēc pilnas programmas, kā rezultātā baterija tiek iztukšota gana ātri.

Protams, „ātri” ir tāds stiepjams jēdziens. Viens runā vairāk, otrs mazāk. Vienam nāk trīs e-pasti dienā un var uzlikt, lai e-pasts automātiski tiktu pārbaudīts ik pēc 3 stundām, cits uzstāda 10 minūšu intervālu. Teiksim twitterī uz meklēšanas kolonnām par „celupolicija” un „fotoradari” man ir uzstādīts atjaunināšanas biežums 10 minūtes, uz „me” kolonnu pat 3 minūtes. Jo man ir svarīgi, lai šīs ziņas nonāk pie manis pēc iespējas ātrāk, nevis pēc stundas vai divām. Attiecīgi, pie dažādas lietošanas baterijas ilgdarbība var mainīties reizes divas un droši vien arī vairāk.

Var jau turēt vienu lādēšanas vadu darbā, vienu mājās, vēl vienu mašīnā un tad lādēt tikai tad, kad tiešām baterija iet uz beigām. Taču tā kā man sanāk daudz skraidīt apkārt, es ne vienmēr varu būt drošs, ka būs laiks atstāt telefonu pie datora palādēties. Katru vakaru pielikt pie lādētāja noteikti ir ērtāk. Un būtībā jau jāsamierinās ar to, ka šādas klases telefoniem viena pilna lietošanas diena ar vienu uzlādi nebūt nav slikts rādītājs.

Cik esmu izsecinājis no Battery use aplikācijas, tad zvanu veikšana noēd salīdzinoši maz baterijas resursu. Attiecīgi tiem, kam nākās diendienā runāt daudz un gari, nevajadzētu uztraukties, ka līdz vakaram nenovilks. Vienkārši jārēķinās, ka pa dienu tad nevar kaut kur braukāt apkārt ar ieslēgtu GPS, visu dienu twitteroties, lasīt e-pastus un atbildēt uz tiem, utt.

Protams, varētu vēlēties labāku bateriju, taču no otras puses – vai ar teiksim 1500mAh būtu līdzēts? Un 1800mAh? Vai ar to pietiktu, lai lādēt vajadzētu katru otro nakti pie esošās noslodzes? Un vai es gribētu, lai mans tālrunis ilgākas dzīvotspējas dēļ kļūtu lielāks un smagāks? Diez vai.

Sakaru kvalitāte un skaņa

Sakari ir labi. Nekādus fona trokšņus pagaidām neesmu manījis, pats dzirdu labi un neviens arī nesūdzās, ka mani dzirdēt sliktāk, kā agrāk. Tiesa, ir sajūta, ka ar iPhone 4 tomēr dzirdamība ir par kripatu labāka. Tāpat arī no iPhone 4 uz citu tālruni pārraidītā balss izklausās labāk, jo šis labāk prot apslāpēt fona trokšņus. Tie gan tādi sīkumi, vairāk piekasīšanās dēļ. Pa lielam – sarunāties var brīvi, uz ielas nav jāspiež ciet otra auss un jākliedz pilnā rīklē. Vakar draugs arī nopirka Desire HD – sakari savā starpā ir pa pirmo.

Nedaudz bēdīgāk ir ar aizmugurējo skaļruni. Tas ir kluss un vārgulīgs, skaņas kvalitāte ir kā no pakaļas. Tik kluss, ka braucot mašīnā un ieslēdzot aizmugurējo skaļruni, neko dzirdēt nevar. Arī atskaņojot mūziku un video, jāparūpējās, lai apkārtesošie uz brīdi pieklust. Interesanti, ka iebūvēti skaņu signāli skan labi un skaļi, taču uzliekot kādu mp3, telefons jāpārvieto tuvāk ausīm. Labi, es nedaudz pārspīlēju. Tiesa, mūziku jau mēs tāpat klausāmies uz austiņām, arī seriālu braucot autobusā neskatīsimies visiem dzirdot. Taču gribās reizēm kādu pašfilmēto video parādīt draugiem un tad arī uz maksimālo skaļumu tā dzirdamība nav tā labākā.

Var jau būt, ka es kļūdos un kaut ko līdz galam neesmu sapratis šajā telefonā, jo dažādos interneta aprakstos figurē informācija, ka integrētā Doulby un SRS sistēma (lai ko tas nozīmētu) strādā perfekti, skaņa, spēlējot video un mūziku, esot kvalitatīva un pietiekami skaļa. Tad vai nu man ir iedalījušu brāķi, vai man vienkārši ir sūdīgas ausis. Lai nu kā, taču atšķirību es ar savām ausīm jūtu un iPhone 4 ārējais skaļrunis viennozīmīgi ir skaļāks un kvalitatīvāks. Vēl variants – es kaut ko tomēr neesmu pareizi saslēdzis un sakonfigurējis. Labojiet, ja kļūdos.

Kamera

Astoņu megapikseļu kamera nav zemē metama manta, bildes sanāk labākas par dažu labu ziepenieku. Tālrunis aprīkots ar divām, blakus esošām zibspuldždiodēm, tādējādi panākot spožāku apgaismojumu pustumšās telpās un attiecīgi arī kvalitatīvākās bildes. Nu pat var teikt, ka jēga staipīt līdzi uz pasākumiem kādu lētā gala fotoaparātu ir zudusi, jo telefonbildes ir gana labas, lai tās saliktu savā draugiem.lv vai facebook.com galerijā. Auto fokusēšana strādā gana veikli, bildēt ir ērti un process norit raiti.

Dažas pašbildētās paraugu bildes varat palūrēt te http://www.dropbox.com/gallery/4496141/1/desirehdphotos?h=9491ad. Vairāk šobrīd telefonā nekā publiski rādāma nav, tikai privātas lietas. Taču būtībā tak ir pilns internets ar dažādām testu bildēm, lūriet tās. Lūk, teiksim te - http://ej.uz/desirehdsampleimages.

Brīžam šķiet, ka kameras programmatūra īsti labi netiek galā ar White balance. Tiesa, Desire HD ļauj pārslēgt vairākus režīmus, tādējādi panākot, ka sniegs ir balts, nevis zilgans.

Ja salīdzinām ar iPhone 4, tad jāsaka, ka krāsu ziņā ar iPhone uzņemtie fotoattēli ir nedaudz sulīgāki un dabiskāki. Par kvalitāti grūti spriest – bildes izskatās līdzīgi no abiem aparātiem. Te gan jāpiebilst, ka nevajag likt blakus iPhone 4 un Desire HD (vai kādu citu tālruni), bildēt vienu un to pašu, pēc tam salīdzinot iegūtos attēlos tālruņu displejos. Tā nebūs korekti, jo iPhone 4 Retina displejs viennozīmīgi parāda attēlu labāk, pat, ja tas tāds īstenībā nav. Ielādējot attēlus datorā un tad noliekot blakus, var redzēt īsto atšķirību - jo īpaši ar iekštelpās bildētiem attēliem. Par auto fokusēšanu – iPhone to dara nedaudz ātrāk. Sīkums, bet patīkams.

Ar video uzņemšanu ir tā, ka, ja nebūtu pa rokai arī iPhone 4, tad teiktu, ka Desire HD uzņemtie video ir sasodīti labi un neko labāku telefonā nemaz nevajag. Lūk, viena īsfilma, braucot ar auto. Tiesa, Youtube tomēr saspaida piskeļus un pēc šī parauga nevar pilnvērtīgi spriest par uzņemtā video īsto kvalitāti.

Taču, ja tomēr salīdzinām ar iPhone 4... Tad jāsaka, ka prasītos, lai Desire HD video uzņemšana būtu vēl plūdenāka. Ja vēl āra apgaismojumā to atšķirību tā nejūt, tad telpās gan. Protams, tā atkal ir piekasīšanās sīkumiem, taču jāatzīst – iPhone šī lieta padodās labāk. Attiecīgi – ja jums ir plānos savu telefonu regulāri izmantot kā videokameru savas dzīves skaistāko mirkļu piefiksēšanai, tad šis ir tas punkts, kurā var ielikt treknu plusu Apple lauciņā.

Programmatūra

Būtībā šis ir pats svarīgākais punkts un tam teorētiski vajadzēja būt pašā augšā. Jo tieši Android OS bija būtiskākais iemesls, kāpēc es nolēmu nodot Apple (tiesa, ne pilnībā, jo āboldatori un OSX joprojām man ir lielā cieņā) un pievērsties jaunai ticībai. Programmatūra ir tā, ar kuras palīdzību mēs diendienā mijiedarbojamies ar ierīces dzelžiem. Attiecīgi – reizēm nav tik svarīgi, cik kvalitatīva sanāk bilde ar vienu vai otru telefonu, kā tas, kā tieši notiek attēlu uzņemšana, cik ērti ir sabildēto materiālu parādīt plašākai pasaulei. Kalendārs ir praktiski jebkurā mūsdienu telefonā, taču es gribu, lai manā ierīcē tas būtu maksimāli ērti lietojams.

Telefona lietošanas paradumi mums katram atšķiras. Vienam tas ir tikai telefons, kurš primāri paredzēts zvanīšanai un īsziņām, ar papildus iespējām reizēm apskatīt e-pastu, palūrēt kaut ko internetā, uzņemt kādu bildi vai video. Citam tās papildus iespējas sanāk izmantot biežāk kā primārās telefona funkcijas. Un, pateicoties iPhone, esmu kļuvis par tādu lietotāju, kuram telefons ir neliels, pārnēsājams datoriņš, multifunkcionāla komunikāciju ierīce. Loģiski, ka vēlos, lai šajā iekārtā uzstādītā operētājsistēma ir pielāgojama manām vajadzībām, nevis man jāpielāgojās tai. Kā nekā – šai ierīcei jāatvieglo mana ikdiena, nevis jāsarežģī. E-pastu es varēju apskatīt arī savā Nokia E51, taču darīju to salīdzinoši reti. Šobrīd es e-pasta vēstules biežāk izlasu telefonā, nekā pie datora. Protams, tas saistīts ar manu ikdienas grafiku – nebūt nesēžu visu laiku pie sava datora, tāpēc jau man vajadzīgs dators, ko staipīt apkārt.

Viena no patīkamajām lietām Android operētājsistēmā ir vidžetu izmantošanas iespēja uz mājas ekrāniem (homescreens). Arī iOS sistēmā ir vairāki ekrāni, taču tajos visos ir aplikāciju ikonas. Android sistēmā šie ekrāni ir vairāk kā tādas virtuālas darbavirsmas. Ticiet man, es pats laiku atpakaļ teicu, ka pēc tā nav nekādas vajadzības, jo vienlaikus taču mēs lietojam tikai vienu programmu. Attiecīgi – atveram, palietojam, aizveram (vai minimizējam), lietojam citu. Tāpēc arī iPhone gadījumā viss, ko jūs redzat uz ekrāna, ir kaudze ar ikonām. Android sistēmā darbavirsmas vairāk līdzinās datorā redzamajām, tās ir ērti konfigurējamas ar dažādu saturu. Protams, nav jau spiesta lieta aizrauties ar vidžetu krāmēšanu uz ekrāniem. Taču ir feini, ka pirmajā ekrānā rādās laika prognoze (un nav jāver vaļā atsevišķa aplikācija), mīļotās fotogrāfija, pāris tuvākie kalendāra ieraksti un vairākas, biežāk izmantojamo aplikāciju ikonas. Paritinam pa kreisi – tur vidžets, kurā rādās piezīmes, turpat arī podziņa jaunas piezīmes pievienošanai. Augstāk vidžets, kurā var ātri ieslēgt/pārslēgt/apstādināt mūziku. Vai arī radio vidžets tiem, kuri izmanto savu tālruni kā radio uztvērēju. Saprotiet – jums nav katrai šai lietai jāver vaļā sava aplikācija un tad jāver tā atkal ciet. Paritinamies pa labi vai kreisi uz vajadzīgo mājas ekrānu (vai izmantojam expose funkciju) un spiežam vajadzīgās pogas attiecīgajā vidžetā. Un tas ir sasodīti ērti! Protams, nevajag pārspīlēt ar vidžetošanos, taču mums ir dota iespēja padarīt savu ikdienu ērtāku, pamainot lietotāja interfeisu pēc savas gaumes un saprašanas, nevis stingri pieturoties pie 4x4 režģa.

Arī savā iPhone biju uzstādījis dažādas aplikācijas (bezmaksas, taču pieejamas tikai lauztajiem telefoniem), kuras atviegloja manas ikdienas darbības. Teiksim SBSettings – no augšējās joslas izritināms vidžets, kurā var ātri un ērti ieslēgt/izslēgt Wifi, 3G, u.c., lai nav jālien Settings sadaļā. Tāpat ir pieejama (tiesa, par maksu) aplikācija, kas ļauj uz iPhone lock screen parādīt ienākošos e-pastus, īsziņas, twitter plūsmu, laika prognozi un ko tik vēl ne. Vārdu sakot – arī uz iPhone ir iespējams sakrāmēt visādas jaukas lietas, jo entuziastu netrūkst un izstrādāts tiek arvien kaut kas jauns un noderīgs. Un mēs to varam izmantot, ja vien mūsu telefons ir uzlauzts un patīk nedaudz paknibināties. Un te nu, lūk, rodas jautājums – kāpēc gan man jātērē savs laiks, mēģinot nokonfigurēt ierīci pa savam prātam, ja citā ierīcē to pašu var izdarīt ar dažiem klikšķiem?

Teiksim mobilā interneta koplietošana jebšu tethering. Uz Android mēs ar vienas pogas palīdzību savu tālruni padarām par bezvadu tīkla piekļuves punktu. Jā, uz iPhone to arī var izdarīt, taču tam nepieciešama telefona uzlaušana un maksas programmatūra (19.99$) no gudriem puikām. Vai grūti Apple bija šādu opciju ielikt iekšā pašiem? Šis ir tikai viens no iemesliem, kāpēc daļa cilvēki izvēlās uzlauzt savus iPhone tālruņus. Un, protams, ja reiz ir uzlauzts, tad sāk likt zagtu programmatūru un Apple iet gar degunu kāposts. Tāpēc kaut kā nav skaidra šī viņu politika.

Notifikāciju josla. Brīdī, kad kādā no aplikācijām ienākās jauna informācija (jauns e-pasts, twitter ziņojums, sms, skype ziņa, utt.), augšējā joslā parādās neliela, informējoša ikona. Paritinot šo joslu uz leju, mēs redzam plašāku notifikāciju sarakstu. Gan to, no kā pienācis e-pasts, gan īsziņa. Varam spiest virsū un vērt vaļā, varam arī uz kādu brīdi ignorēt, ja tas nav kas steidzams. Atļaušos atgādināt, ka uz iPhone ir divi varianti – vai nu pie attiecīgās aplikācijas ikonas parādās sarkans rimbulītis (kuru mēs varam arī nepamanīt, jo šī ikona var būt pēdējā mājas ekrānā), vai arī ekrāna vidū izlec kaitinošs paziņojums (teiksim brīdī, kad lasāt e-pastu). Es lieku roku uz sirds un iz savas pieredzes jums saku – multitasking jeb vairāku programmu vienlaikus lietošana ir ērtāk realizēta Android sistēmā. Cits jautājums, cik bieži jūs vienlaikus (ok, pamīšus, bet bieži pārslēdzoties) darbojaties vairākās aplikācijās.

Ļoti patīk tas, kā programmatūra ir integrēta kopā vienotā sistēmā. Te tev nav čupa aplikāciju un katra darbojas pati par sevi. Teiksim uzinstalēju Tweetdeck un galerijā, nospiežot pogu Share pie nobildētā attēla, man piedāvā to pa taisno pārmest uz Tweetdeck, tur pierakstīt klāt kaut kādu ziņu un publicēt to. Uzinstalēju Dropbox – pie Share podziņas parādās iespēja attēlu veikli iemest tur. Kad augšupielāde ir galā, notifikāciju joslā es varu tikt pie attēla publiskās saites, ko aizsūtīt kādam īsziņā vai uz e-pastu. Un šādu piemēru ir ne mazums, par katru gribās teikt – eh, un kāpēc iekš iPhone tā nav?

Latviešu valoda un klaviatūra

Android interfeiss pagaidām nav iztulkots latviešu valodā. Tāpat arī pēc noklusējuma (t.i. no veikala) nav pieejama latviešu burtu rakstība. Izveidotas ir vairāki klaviatūras izkārtojumi un katrs var izvēlēties, kuru tieši uzstādīt savam tālrunim. Es ieteiktu šo - http://www.e-formas.lv/blog/2010/7/android_lv_keyboard. Latviešu burtu iegūšana notiek ērtāk, kā uz iPhone, kur bija jāpietur attiecīgais taustiņš un tad jāritina pa labi vai kreisi. Ar minēto klaviatūras izkārtojumu vajag tikai nospiest un paturēt vajadzīgo burtu un kā pirmā iespēja tiks piedāvāts attiecīgā burta mīkstinātais/pagarinātais variants. Atlaižam pirkstu un vajadzīgais burts ir iegūts. To ir grūti tā apstāstīt, tas ir jāpamēģina, lai pats saprastu, ka latviešu tekstu rakstība ar Android norit ātrāk, kā ar iPhone.

Taču plusu iPhone var ievilkt par ko citu – vismaz ar mana izmēra pirkstiem vertikālā stāvoklī trāpīt pa vajadzīgajiem burtiem ir ērtāk, nekā uz Android, kur joprojām regulāri sanāk kļūdīties. Problēma varētu būt apstāklī, ka uz iPhone starp burtu podziņām ir lielākas atstarpes, uz Android pogas ir ciešāk viena pie otras. Tāpēc parasti pat īsus tekstus rakstu, pagriežot tālruni horizontālā stāvoklī, kurā, pateicoties lielajam displejam, pogas paliek tik tiešām lielas un ērti nospiežamas.

Aplikācijas

Pirms Android iegādes biju satraucies, cik plaša būs aplikāciju izvēle un vai atradīšu visu man vajadzīgo. Kā zināms, uz iPhone to ir daudz, tik tiešām daudz, paredzētas katrai dzīves situācijai. Jāatzīst, ka esmu patīkami pārsteigts – pieejamo aplikāciju ir vairāk, nekā biju gaidījis. Pie tam, liela daļa no tām ir bezmaksas (pareizāk sakot, šobrīd Latvijā oficiāli maksas aplikācijas iegādāties nemaz nevar). Uz iPhone man bija dažas noderīgas lietas ģitārai – aplikācija stīgu skaņošanai, visu akordu un skalu katalogs, online dziesmu tabulāciju un akordu meklētājs. To visu esmu sazvejojis arī priekš Android. Tiesa, izskatās, ka Android Market (tas pats, kas AppStore āboltelefoniem) ir vairāk mazvērtīgu aplikāciju, kuras dublē viena otras funkcijas. AppStore gadījumā daļa no šīm aplikācijām tiktu vienkārši izsvilptas.

Biežāk izmantojamās aplikācijas. Twitter plūsmas lasīšanai un radīšanai izmantoju Tweetdeck. Uz iPhone biju samīlējies Twitbird Pro un likās, ka bez šīs aplikācijas nevarēšu dzīvot. Bet nekā, Tweetdeck man iepaticies vairāk, un, ja tomēr kādu dienu atgriezīšos pie iPhone, tad likšu Tweetdeck arī tur. Skype aplikācija ir ērtāka un ātrāka, kā iOS un arī Symbian versijas, kuras mūždien kaitināja ar ilgu startu un autorizēšanos, kā arī ar nervus bendējošo kopīgo sarakstes logu ielādi.

Sagribēju aplikāciju, kas rāda patreizējo pārvietošanās ātrumu pēc GPS datiem. Meklēju – oo, ir, vesela kaudze. Pat tāda, kura pēc brauciena parāda, cik ilgi es kādā ātrumā braucu, cik ātri akselerējos no 0-100, 0-160, 70-120, utt. Uz iPhone lietoju Dropbox – ir arī te. Diendienā darba vajadzībām tiek izmantota programma Teamviewer un reizēm gadījās izmantot tās iPhone versiju. Laiku atpakaļ Android versija vēl nebija, bet nupat ir klāt.

Vārdu sakot – apdalīts nejūtos un uz doto brīdi vēl nevaru nosaukt nevienu vajadzību pēc konkrētas aplikācijas, kura man bija pirms tam un iPhone un tagad nebūtu uz Android.

Runājot par zagtajām aplikācijām. Protams, zagt ir slikt un tā darīt nevajag, taču domāju, ka ikvienam, kura iPhone tālrunī pabijusi Cydia un Instalous, varētu rasties jautājums, kā tad sastāv ar šo lietu uz Android telefoniem. Es pats biju maldīgi pieņēmis, ka zagtas programmatūras instalēšanai noteikti jāuzlauž telefonu (ko Android gadījumā nesauc par džeilbreikošanu, bet gan rūtošanu – jo visas aplikācijas pēc tam tiek palaistas ar root tiesībām), kurai Android gadījumā ir šādi tādi blakus efekti un nav tik vienkārši atjaunot oriģinālo programmatūru, kā iPhone gadījumā. Taču maldījos – zagtas programmas lielākoties var likt tāpat, iztiekot bez Android rūtošanas. Uzstādām telefonā aplikāciju, kas ļauj instalēt no kreisajām lapām novilktas aplikācijas, nolādējam vajadzīgo instalācijas failiņu un liekam virsū. Un te jāpiebilst, ka pats esmu uzlicis vienu vienīgu nelegālu aplikāciju Soundhound (dziesmu atpazīšanai), kuru noteikti nopirkšu, kad no mūsu banānzemes būs iespēja to civilizēti izdarīt. Pārējām vajadzībām atrastās aplikācijas bija bezmaksas. Piemērs – draugs prasīja, vai nez nav aplikācija, ar ko attālināti kontrolēt Western Digital Live TV. Ierakstam meklētājā – un opaa, ir, un par baltu velti!

Video atskaņošana. Ielādēju viena seriāla sērijas gan HTC Desire HD, gan iPhone 4 un salīdzināju. Uz iPhone 4 ir plūdenāk un skatīties ir patīkamāk. Nav tā, ka uz Desire HD ļoti manāmi raustītos, taču atšķirību tomēr jūt. Tiesa, ne tik gludo video atskaņošanu atver ekrāna izmēri. Mierīgi var braukāt uz darbu ar sabiedrisko transportu un skatīties seriālus.

Navigācija

Reklāmas video gan jau būsiet manījuši, ka šajā tālrunī jau no rūpnīcas ir iebūvētas kartes visai Eiropai. Ja arī kāda attālāka valsts nav, varam to ielādēt no interneta un vēlāk izmantot bez interneta pieslēguma. Attiecīgi – varam pilnvērtīgi izmantot tālruni kā navigācijas sistēmu, netērējot datu plūsmu, kas ārzemēs var izmaksāt visai sālīti. Taču nevarētu teikt, ka šī iebūvētā navigācija varētu konkurēt ar TomTom vai ko līdzīgu. Jā, tajā var atrast vajadzīgās adreses (un ātrāk, nekā ar Google Maps, kas lādē kartes pa taisno no interneta), var redzēt savu atrašanās vietu, taču šī sistēma nav lietojama, braucot ar auto. Ideāli, ja esat ārzemēs un gribat, netērējot mobila interneta trafiku, paklejot pa pilsētu un pēc tam atrast ceļu uz viesnīcu, taču nekam vairāk. Ja vēlaties nopietnu auto navigāciju, būs jāpaskatās Navigon, CoPilot, Igo un citu aplikāciju virzienā. Testējis joprojām nevienu neesmu, tāpēc nemācēšu neko precīzāk stāstīt. Un domāju, ka regulāriem apkārtbraukātājiem ērtāk ir nopirkt TomTom (vai iznomāt to), nevis dresēt šai funkcijai savu telefonu. Savukārt retām izmantošanas reizēm ar iebūvētajām kartēm ir pilnībā pietiekoši, lai pilnīgi nepazīstamā vietā tiktu ārā uz lielā ceļa.

Kopsavilkums

Pirkumu nenožēloju ne mirkli. Ne viss ir tik rožaini, kā sākumā varētu šķist, taču pozitīvo lietu viennozīmīgi ir vairāk. Varbūt prasītos nedaudz labāku bateriju un būtu sasodīti feini, ja HTC Desire HD būtu apgādāts ar SuperAMOLED ekrānu. Taču tās nav mirstamās kaites un gana labi var iztikt bez.

Tiem, kam ir līdzīga dilemma, kā bija man, respektīvi, iPhone 4 vs. HTC Desire HD, teikšu tā – šīs iekārtas tik vienkārši savā starpā salīdzināt nevar, jo daudz kas ir atkarīgs no jūsu lietošanas paradumiem. Iphone 4 ir ļoti, ļoti labs telefons ar praktiski visām iedomājamām papildus iespējām, ērtu un saprotamu interfeisu, labu kameru un kolosālu ekrānu. Savukārt HTC Desire HD vairāk velk uz plaukstdatora pusi. Un, ja arī jūsu ikdienā liela nozīme ir informācijas apmaiņai caur elektronisko vidi, tad ir vērts padomāt, vai mazā datoriņā to nebūs darīt ērtāk.

Ideāli būtu, ja uz iPhone 4 varētu uzstādīt Android sistēmu. Jo dzelžu ziņā iPhone tik tiešām ir latiņu augstāk, korpuss ir perfekti nostrādāts, ekrāns ir teicams, neko pielikt vai atņemt. Taču, lai es atkal sagribētu šo telefonu, kaut kam ir jāmainā programmatūrā un Apple inženieriem par to strauji jādomā. Pieņemu, ka uz nākamo iPhone 5 versiju vēl nekas nemanīsies, jo tas visdrīzāk būs tas pats iPhone 4, tikai ar dažiem uzlabotiem sīkumiem, taču uz iPhone 6 iznākšanu būtu tā kā laiks kaut ko padomāt lietas labā, lai noturētu (vai atgrieztu) daļu klientu. Protams, ka Apple radikāli nemainīs savu operētājsistēmu un es arī nesaku, ka tā būtu jādara. Taču jādod cilvēkiem lielāku izvēles brīvību. Lai ir pēc noklusējuma tas 4x4 ikonu režģis, taču jābūt arī iespējai uz pirmā ekrāna uzlikt kādu vidžetu.

Starpcitu, nākamā HTC Desire HD krava solās ienākt Latvijā 10.decembrī. Tā ka ieņem laikus rindu!

Kā nomainīt Google Apps admin paroli

Publicēts: 2010-06-21 / Komentāri (647)

Jau labu laiku hostējamiem domēniem e-pastus krāmēju uz Google Apps piedāvātā servisa. Man lieka šepte no kakla nost ar visādu spamfiltru un citu saistīto lietu administrēšanām, lietotājiem Gmail interfeiss tīri labi iet pie sirds. Visiem labi, visi apmierināti. Līdz brīdim, kad domēna galvenais lietotājs paziņo, ka ir aizmirsis lietotāja "admin" paroli. Nomainījis un pēc tam aizmirsis. Uztici vēl lietotājiem pašiem administrēt sava domēna e-pastus.

Ja pie domēna reģistrēšanas iekš Google Apps ir norādīta sekundārā e-pasta adrese administratoram, bēda nav tik liela - spiežam "Vai nevarat piekļūt savam kontam?", tur "Reset your administrator password" un uz sekundāro e-pastu tiek nosūtītas tālākās instrukcijas. Ja sekundārais e-pasts norādīts nav, saņemam vien "Lūdzu, sazinieties ar sava domēna administratoru, lai tas palīdzētu jums piekļūt jūsu lietotājvārdam vai nomainīt paroli.". Bet es tak pats esmu administrators, jobcik! Ar ko man sazināties?

Google savā Help lapā saka, ka šadā gadījumā mums vajadzēs atjaunot paroli, veicot domēna īpašumtiesību pārbaudi. "Reset your administrator password by domain verification on the password assistance confirmation page." Un nekādu linku. Un ej nu saproti, kurā lapā to vispār varētu meklēt.

Googles palīdzības lapās atbildi tā arī neatradu. Sagooglēju citur. Izrādās, vajag manuāli atvērt lapu "https://www.google.com/a/cpanel/piemers.lv/VerifyAdminAccountPasswordReset", nomainot piemers.lv ar savu domēna vārdu. Tālāk jau vienkārši - ievadam e-pastu, veicat izmaiņas DNS serverī (vai bļaujam adminam, lai to izdara), gaidam 48 stundas. Interneta ļaudis zin stāstīt, ka gadās arī saņemt atbildi 36 stundu laikā.

Karogu alejas neesot bijis - TVNET

Publicēts: 2010-03-16 / Komentāri (17)

Skaists rīts, karogu sarkanai krāsai būtu skaisti jākontrastē ar visaptverošo baltumu.. bet nē, tā tiek "atsķaidīta" par pamatīgu devu dzeltenzaļā. Tik kuplā sastāvā, ka pasākums vairāk atgādina armijas parādi. Un starp tiem metāla žogiem jūties kā iespiests krātiņā, nevis atnācis pie savas zemes brīvības simbola. Protams, saprotu varas iestādes - ja pastāv draudi drošībai, tad jādara viss, lai tos novērstu. Un par to paldies; iespējas tur kādam provokatoram uztaisīt jucekli bija visai mazas.

Taču stāsts ne par to. Citāts no tvnet.lv - "Savukārt karoga alejas vietā pie Brīvības pieminekļa bija tikai pāris Latvijas valsts karogi un daži Lietuvas un Igaunijas karogi."

Aleja nebija, tā vietā pāris karogi? Ko iepīpējis ir šī raksta autors? Viena lieta, ka kaut ko nepiemin (teiksim ikgadējo 18.novembra lāpu gājienu masu mediji neuzskata par vajadzīgu atainot ziņu lapās un reportāžās), gadās, ka nedaudz sagroza vai piepušķo faktus. Taču nu jau sāks dzīt pilnīgu tuftu. Arī TVNET galerijā nekas prātīgs nav atrodams - daži skati no Doma baznīcas pakājes, pāris aizturēto piketētāju fizionomijas. Ne miņas no gājiena, ne miņas no karogu alejas. Rodas sajūta, ka informācijas deva tiek apzināti izcenzēta.


Foto no apollo.lv

Kā uzlauzt Windows paroli

Publicēts: 2010-03-02 / Komentāri (44)

Neizplūdīšu gari, kādās reizēs un kādiem mērķiem šis būtu nepieciešams. Vajag un viss. Mūsu priekšā ir dators, kura paroli nezinām, taču iekšā tikt ir vitāli svarīgi. Kādi ir varianti?

Pirmkārt, ir jēga pamēģināt, vai nesanākt tikt iekšā kā lietotājam Administrator bez paroles. Lieta tāda, ka Windows instalācijas gaitā ir iespējams izvairīties no administratora paroles uzstādīšanas, kā rezultātā vai katrā otrajā kompī var tikt iekšā tieši šādā veidā. Saku no pieredzes. Tiek izveidots lietotāja konts, tam uzliek paroli, ko lietotājs vienmēr pie datora ieslēgšanas lieto un ir pārliecināts, ka viņa datoram neviens cits piekļūt nevar. Bet var, ja instalētājs nav nomainījis pēc noklusējuma tukšo administratora paroli uz ko citu.

Ja ieslēdzot datoru, redzat šādu logu, kurā kā ierasts augšā rakstat savu lietotāja vārdu (tas visdrīzāk tur jau atrodās no pēdējās pieslēgšanās reizes), tad vienkārši mēģinām kā lietotāju rakstīt "administrator" un paroles lauciņu atstāt tukšu. Spiežam Enter/OK un gaidam - kā jau teicu, pieredze rāda, ka vairumā gadījumu datoros ar aizmirstajām parolēm var tikt iekšā tieši šādā veidā.



Pastāv liela iespēja, ka ieslēdzot kompi jūs redzēsiet šādu logu:



Šajā gadījumā uz ekrāna redzami visi datora lietotāji, uzklikšķinot kādam no tiem virsū, prasa ievadīt paroli. Taču administratora konta šeit nav! Un risinājums ir gaužām vienkāršs - divreiz pēc kārtas nospiežam taustiņkombināciju Ctrl+Alt+Del, kā rezultātā tiekam pie pirmajā bildē redzamā loga. Rakstam "administrator", bliežam pa Enter un ko zin, varbūt tiksim iekšā. Pieredze rāda, ka datoros, kuros atstāts šis otrā bildē redzamais Welcome screen, parasti arī parole administratoram uzstādīta nav.

Ja nu tomēr šādā triviālā veidā iekšā netiekam, jāņem būs talkā laužamrīki. Vajadzēs iepriekšēju sagatavošanos - t.i. lejupielādēt vajadzīgos štrumentus citā datorā un ierakstīt tos CD. (Var arī bootablā USB fleškā, utt, blablabla, bet es mēģinu rakstīt max vienkārši.)

Windows savas paroles sašifrētā formā tur failā C: WINDOWS system32 config SAM. Un, ja šo failu brutāli izdzēš, tiek izdzēstas visu lietotāju paroles un ielogoties sistēmā varēs, atstājot paroles lauku tukšu. Skaidrs ir tas, ka no paša Windows jau mēs to failu izdzēst nevaram - jo netiekam iekšā. Tāpēc lejupielādējam pēdējo Ubuntu distributīvu, rakstam to diskā, startējamies, meklējam vajadzīgo failu un dzēšam to ārā. Tad restarts uz Windows un mēģinam tikt iekšā bez paroles. Te gan jāatzīmē, ka vēlams tik tiešām vilkt pēdējo Ubuntu distributīvu, nevis lietot kaut kādu apputējušu no gultas apakšas izvilktu disku. Lieta tāda, ka Linux`am no laika gala bijušas šādas tādas nesaprašanās ar Windows NTFS failu sistēmu, tāpēc ar kādu vecāku distributīvu var sanākt tā, ka Windows partīciju un failus jūs redzat, taču neko izdzēst nevarat. Respektīvi - ir tikai read only pieeja diskam. Ar Ubuntu 9.10 nekādu problēmu - ir iebūvēts normāls NTFS draiveris, kurš prot arī rakstīt NFTS partīcijās.

Ko darīt, ja Ubuntu diska pa rokai nav, internets ir lēns un vilkt 700 megabaitu iso failu vienkārši nav laika un vēlmes? Ir viens feins rīks vārdā "", uz doto brīdi pēdējās versijas iso fails šeit. Nieka 3 megabaitu fails, novelkās ātri, diskā ierakstās ātri. Un arī arī startējās ātri, salīdzinot ar to pašu Ubuntu. Pāris minūšu laikā no diska ievietošanas paroles ir nodzēstas (ar visu to, ka softs tiek izmantots pirmo reizi), laižam restartā un visu lietotāju paroles ir aizstātas ar tukšumiem.

Protams, ne jau vienmēr primārais ir jebkādiem līdzekļiem tikt sistēmā. Reizēm ir vajadzība nevis nodzēst paroles, bet gan atminēt tās. Ja jums ir gana daudz laika, ko pavadīt pie laužamā datora, varu ieteikt rīku Ophcrack (velkam te). Arī šitais jāraksta CD, jāstartē kompis no tā, tālāk jau jāvadās pēc ekrānā redzamajiem norādījumiem. Vieglas paroles min samērā veikli.

Ja laiks, ko varam pavadīt pie laužamā kompja ir ierobežots, tad varam nokopēt C: WINDOWS system32 config SAM failu un mēģināt tam piemeklēt paroles mājās pie sava datora. Tā pa lielam ņemot nav lielas starpības, ar kuru no pieejamiem softiem to daram, jo visi tāpat strādā pēc viena principa - uz dullo ģenerē paroles no burtiem un cipariem un pārbauda, vai nokopētajā SAM failā esošā info ir atbilstoša uzģenērētajai. Bruteforce, ja runājam datoriķu valodā. Un tas prasa laiku. Jo sarežģītāka un garāka parole, jo vairāk laika nepieciešams. Pašam ir nācies to darīt divas reizes - vienreiz bija nepieciešamas aptuveni piecas stundas, otrā reizē divas diennaktis. Bet nu parole arī tik tiešām nebija no vieglākajām. Savukārt tipiskie paroļu aizmirsēji parasti neko pārlieku sarežģītu neizdomā.

Sīkums, bet patīkams

Publicēts: 2010-02-17 / Komentāri (18)

Pirms gandrīz nedēļas pirku Statoil`ā degvielu sniega pūtējam. Desmit litri, kaut kādi septiņi lati. Iedevu divdesmit, izdeva piečuku banknotē un pārējo monētās. Salasīju monētu kaudzi, paņēmu Extra karti, paņēmu arī čeku (kuru turpat aiz durvīm izmetu). Mājās tā kā nesapratu, kāpēc makā taisni viens piečuks par maz it kā. Taču nodomāju, ka mana matemātika vienkārši klibo un devos ārā pūst sniegu.

Blakus tam rūcošajam verķim jau telefonu nedzird. Bija pēc tam kādi pieci neatbildēti zvani no nepazīstama numura, bet vakars jau vēls, ko es tur iešu atzvanīt. Ja kādam ko nopietnu vajadzētu, atrakstītu sms. Šodien zvana: "Sveiki, te no Statoil tāda un tāda, jūs aizmirsāt piečuku pagājušo nedēļu. Atbrauciet pakaļ, stāv aploksnē ar jūsu vārdu/uzvārdu virsū!". Lūk, ir jēga to Extra karti dot arī pie maziem pirkumiem, vismaz zin, kuram zvanīt un naudu atdot.

Par un ap Google Buzz

Publicēts: 2010-02-11 / Komentāri (10)

Bakstoties pa Googles svaigāko garadarbu Buzz un mēģinot saprast, kur un kā tas varētu būt lietderīgi manā ikdienišķajā informācijas gūšanas procesā, radās šādas tādas pārdomas. Uzsvars tieši uz satura gūšanas iespējām, nevis sevis paša ražotā materiāla izplatīšanu tautu masām. Neesmu es nekāds vanabī mārketinga speciālists, kurš izmanto visus līdzekļus, lai apspamotu puspasauli ar vienu un to pašu ziņu. Ka tik kāds nepalaiž kaut ko gar ausīm! Respektīvi - man salīdzinoši maz interesē tas, cik ļaužu izlasīs manis rakstīto. Ir tāda informācijas pārbagātība, ka tevis teiktais ir dirsiens jūrā, tāpēc rakstīt to, ko jau desmit citi uzrakstījuši, vai arī to, kāds šodien smuks sniedziņš sasnidzis, vairs nav aktuāli. Neviens to nelasa. Uzmet aci un klikšķinās tālāk, savukārt tu, muļķis, esi iztērējis savu laiku. Gandrīz vai lielāka jēga kaut ko rakstīt ir forumos, kur savākušies līdzīgu interešu cilvēki un spriedelē par konkrētām lietām.

Tas, kas man kā citu uzražotā satura patērētājam šausmīgi tracina - informācijas dublēšanās. Tas, ka cilvēki postē twitterī linkus uz saviem blogu ierakstiem, lai arī es tos esmu jau pamanījis savā Google Reader. Jā, tiesa, pēdējā laikā RSS lasīklis tiek izmantots arvien retāk. Tur atstāti praktiski vien to blogu fīdi, kuru autoru rakstīto tik tiešām vēlos izlasīt. Varbūt mēnesi pēc publicēšanas, kaut pa diagonāli, bet gribu. Viss liekais ir izmēzts. Tādas parastā tipa ziņas par kaut kādām tech aktualitātēm parasti parādās arī twitterī, nav jēga rss`ā turēt lapas, kas pa nedēļu saģenerē neizlasāmu informācijas kvantumu. Un pārlieku mazs procents no tā visa ir noderīgs. Twitter, Facebook un draugiem.lv Runā. Parādījās iespējas pielinkot twitteri facebookam un draugiem.lv, tā lai visi mūsu tvīti parādās arī abos pārējos resursos. No rakstītāja viedokļa - čoina, ieraksti vienā vietā, parādās visur, sasniedz lielāku auditoriju. No lasītāja puses - viss ir feini, ja tu lieto tikai vienu resursu. Ja es lietoju gan twitter, gan facebook, tad samērā regulāri man dažu personu ieraksti jālasa dubultā. Labi, ka draugiem.lv izmantojumu minimāli un turienes haosu diendienā nepētu.

Šo visu varētu risināt gudras sociālo tīklu aplikācijas, kuras prot filtrēt saturu un saprot, ka vienu un to pašu tekstu es negribu lasīt dubultā. Tik grūti atrast vienādos? Protams, es varētu facebookā ieķeksēt, ka lūk tā tur konkrētā tipiņa rakstīto saņemt negribu, šķiet tur bija tāda iespēja. Bet ja nu viņš vienu dienu izdomā kaut ko svarīgu uzrakstīt tikai facebookā? Ok, iztikšu bez tā viena ieraksta, nenomiršu. Bet runa ir par principu. Kāpēc tāda informācijas dublēšanās filtrēšana nevarētu noritēt automātiski?

Tagad uz skatuves parādījās Buzz. Skatoties prezentācijas pirmos kadrus, mani pārņēma velta cerība, ka šis nu reiz varētu būt tas, ko gaidu. Bet ne sūda. Jā, Twitteri pielinkot varam un viss, ko rakstīsim tur, parādīsies arī Buzz`ā. Bet mani sekotāji tak tā pa lielam ņemot ir tie paši, kuri Twitterī, jobcik! Kāda viņiem vajadzība lasīt manis rakstīto divreiz? Pāriet tikai uz Buzz`u nevar, jo atgriezeniskā saite ir nekāda. Komentēšanas iespējas un trīdu veidošanās man šķiet ļoti praktiskas, bet kāda no tā jēga, ja komentēju no twittera iesūktu ziņu? Jā, tie autora sekotāji, kuri seko viņam arī Buzz`ā, manu komentāru redz. Twitterotāji nē, jo Buzz uz otru pusi postēt neprot. Un tā tālāk.

Ļoti gribētos ticēt, ka jau drīzumā sauli ieraudzīs pirmās kaut necik nopietnās buzziskās aplikācijas vai arī (un pat labāk) to implementācija kādā jau esošā sociālo tīklu štrumentā. Teiksim tai pašā Tweetdeck. Bet, ja tur vienkārši tiks pievienota jauna kolonna Buzz`am - tas nekam neder. Vajag beidzot kaut kādu nebūt filtrēšanu. Buzz varētu būt tāda centrālā vieta, kur sanāk kopā visa informācija, uz kuru es esmu parakstījies. Taču ne tā kā šobrīd - ka mans sekojamais pats norāda, no kādiem saviem resursiem viņš dalīs informāciju, bet es to varu samenedžēt pats. Respektīvi - man varbūt pie brūnās šķirbas, kādas bildes kurš tur atkal ar savu jauniepirkto balto spoguļnieci sacepis un Picasā/Flickerī sametis, taču twītus un bloga rss saņemt vēlos.

Jāgaida, jācer. Bet brīžiem pārņem sajūta, ka neviens tik tālu nedadomājās. Un ko tad dara programmētājs? Ķeras pie sava softa izstrādes. Jāiet lasīt Buzz`a API un jāpadomā par iespējām.

Alkohola tirdzniecība nakts stundās

Publicēts: 2009-10-14 / Komentāri (7)

Nav gluži tā, ka es atbalstītu alkohola tirdzniecību vēlos vakaros un naktīs. Pat drīzāk esmu noskaņots pret šādām izmaiņām likumdošanā. Tiesa, nevaru pienācīgi argumentēt, kāpēc tā un ne citādi. Vienkārši ir sajūta, ka nevajag mūsu tautai dot papildus iespējas nodzerties. Ir gana tāpat. Varbūt negribās vairs redzēt diennakts veikalus, pie kuriem naktīs tusē apdzērušies sīkaļas un skūtgalvji. Varbūt prātā iezīdusies aizlieguma atcelšanas pretinieku nostāja, ka tie papildus ieņēmumi budžetā nav to vērti. Varbūt. It kā jau vēsture rāda, ka mākslīgi ierobežot tautas alkohola patēriņu nav īsti jēgas. Sausie likumi (Andropova laiks) strādā tikai uz papīra, reālais apdullināšanās apjoms saglabājas tajos pašos apmēros vai arī krītās niecīgi. Bet ne par to stāsts.

Šai lietai ir arī otra puse. Un es neesmu manījis, ka viena vai otra puse savu viedokli būtu pamatojusi ar konkrētiem cipariem.

Būtu jānošķir točkas no parastiem, neliela izmēra diennakts veikaliem, kur nakts laikā var "sarunāt", lai pārdod alkoholu. Ar "točka" es saprotu vietu, kur var nopirkt nelegāli ievestu vai pašbrūvētu dziru. Savukārt diennakts veikaliņos jau parasti tiek tirgots legāls dzeramais - vienkārši tirgo nedaudz dārgāk, čekus izsit nākamā dienā par īsto summu, savukārt starpību sadala pa kabatām. Un tādi veikaliņi ir ne viens vien, es vairākos mikrorajonos tādus zinu un arī centrā. Un nav gluži tā, ka es regulāri naktīs meklētu iespēju iedzert. Taču nenoliegšu - ir gadījies, ka braucu uz kādu pasākumu jau tuvu pusnaktij un tukšām rokām negribās doties. Vai arī pasākumā vienā brīdī ir pa īsu. Un tad nu ir nobraukts garām kaut tai pašai Zolitūdes stacijai - tur absolūtā mierā līdz trijiem naktī tirgo visu, ko sirds kāro. Jā, maksāt gan nākas nedaudz vairāk. Zinu vienu veikalu Purvciemā, zinu Ķengaragā vienu zaļu kiosku, agrāk uz Ģertrūdes ielas 1.trolejbusa galapunktā arī varēja naktīs iepirkties. "Maskačkā" vispār ir vairāki veikaliņi.

Skaidrs ir tas, ka šie veikali neiznīks. Un es goda vārds neticu, ka poliči par šiem neko nezin un nenojauš. Loģiski, ka zin, tak braukā naktī visu laiku garām. Vienīgais izskaidrojums - tur ir kaut kāda "vienošanās" ar vietējiem likumsargiem. Tāpat ir skaidrs, ka arī točkas neizdosies iznīdēt - tie, kas piestaigā tur pēc lētas preiļveidīgās dziras, arī turpmāk piestaigās, pat tad, ja vēlos vakaros būs iespējams legāli nopirkt alkoholu parastā veikalā.

Savulaik, kad aizliegumu pieņēma, daļa mazo diennakts veikaliņu vienkārši nobankrotēja, jo liela daļa ienākumu tik tiešām bija no vakaros un naktīs pārdotā alkohola. Taču šajos veikalos netirgoja tikai alkoholu, bet arī šo to no pārtikas. Kļuva par vienu veikalu mazāk, kur blakus dzīvojošajiem aiziet pēc maizes, piena, cukura vai vēl kaut kā, ko uz sitienu ievajagās. Arī naktīs tak šad tad cilvēki mēdz braukt mājās un ieskriet pēc maizes brokastīm. Protams, tagad blakus dzīvojošie vienkārši laicīgi iepērk maizi lielajos veikalos, tā varbūt nav lielākā problēma. Taču šis mazais veikals tomēr kaut ko pelnīja un varēja nodrošināt darba vietas vismaz pāris pārdevējām un kaut kādam sagādes menedžerim. Un no katra šī darbinieka vismaz kaut kāds santīms ienākuma nodoklī arī aizgāja. Tagad tā naudiņa aiziet lielajiem veikaliem, kuriem ne visiem īpašnieku sarakstā ir vieni vienīgi latvieši. Ņemiet vērā, ka lielajiem veikaliem neatmaksājās naktīs stāvēt vaļā un tirgot alkoholu. Savukārt, ja mazās bodītes vakaros ir ciet, tad tad ļautiņi savus alkohola krājumus papildinās pa dienu lielveikalos. Tātad - viņiem ir izdevīgi atbalstīt šādu aizliegumu.

Par to alkohola patēriņa palielināšanos vai samazināšanos arī būtu jāpapēta sīkāk, nevis populistiski jābļauj, ka aizlieguma atcelšana tikai veicinās nodzeršanos. Ir kaut kādi skaitļi tam visam apakšā? Varbūt īstenībā ir otrādi? Piemēram, agrāk tādi caurmērā normāli ļautiņi pirms tusiņa nemēdza tik rūpīgi rēķināt, cik tad nu šmigas būtu jāiepērk. Jo zināja - ja būs pa īsu, noskries lejā uz nočņkiku. Realitātē dažkārt varbūt arī bija pa īsu, bet bija slinkums iet pakaļ vien tāpēc, ka labprāt ietrieptu vēl 100 gramus. Savukārt, ja ledusskapī stāv vēl daži litrīgi pa akcijas cenām rezervei iepirkti Jamesoni, tad, protams, korķējam tik vaļā un triecam, kamēr visi trauki ir sausi. Un apziņa, ka vajadzības gadījumā naktī nevarēs iepirkt papildinājumus, bieži vien liek laikus sagādāt dzeramos ar rezervi. Un patēriņš no tā samazinās? Šaubos.

TVNET regulāri publicē kļūdpilnus rakstus

Publicēts: 2009-09-25 / Komentāri (29)

Kam negadās. Bet TVNET`am pēdējā laikā arvien biežāk gadās. Var ielaist vienu neuzmanības kļūdu, otru. It kā jau vienam latviešu valodu labi zinošajm atbildīgajam būtu jāpārlasa katru nopublicēto ziņu, pirms tā parādās redzama visiem ziņu portāla apmeklētājiem. Saprotams, ka dažkārt nav laika labot, ir ziņas, ko jāpublicē maksimāli ātri. Bet kļūdas taču var labot arī vēlāk! Vai dižķibeles dēļ visi redaktori būtu atlaisti. Bet spelčekeris datorā arī nav?

Teiksim rakstā par cigarešu tirdzniecības apjomiem cigarešu marka Winston vēl pāris vietās tika pieminēta kā Vinstin un Vinston - un nākamā dienā šī kļūda joprojām bija. Tur bija arī tādi brīnumi kā "GlAMOUR", "Kontrobands", "piepdāvātajām", "Kontrobands". Un tas viss vienā nebūt ne tik garā rakstā. Cilvēkam, kurš puslīdz filmē līdzi, ko dara, tādas kļūdas nerodās. Reti kurš atļaujas pat savā necilajā blogā pieļaut gramatiskas nepilnības (ir, protams, izņēmumi), bet šis taču ir ziņu portāls ar vērā ņemamu apmeklējumu!

Un šī rīta viena no pirmās lapas ziņām vispār nogāza no krēsla. "ja valsts taupīs, tad var padzīlināti izvērtēs valsts funkcijas izdarīts pats svarīgākais sākusies diskusij ja valsts taupīos ja valats gatava parādīt, ka ir gatava taupīt, tad var runāt par jauniem nodokļiem". Kas pie velna domāts ar šito?

Lomu sadale

Publicēts: 2009-09-09 / Komentāri (9)

Bieži ir dzirdēts izteikums par to, ka "pašiem jāiet politikā", nevis jāsūkstās par grūto dzīvo un simts aitām. Bet ko tad, ja es nejūtos tik spēcīgs ekononomikā un saistītajās nozarēs, lai varētu iet un mācīt patreiz pie varas siles esošos ļaudis? Tiesa, es kā visai attāli no tām lietām stāvošs cilvēks tomēr itin bieži redzu valdības lēmumos tik neizprotamu rīcību, ka mati ceļās stāvus. Tādus, ka šķiet - nu, puikas, te tak nav vajadzīgs augstākā matemātika, lai saprastu, ka tas un tas neiet cauri. Un esmu vairāk kā pārliecināts, ka par kādu no tiem 100 es pavisam noteikti esmu izglītotāks. Tikai viņš tur sēž un lemj valstiski svarīgas lietas, bet es nē. Vai varbūt tomēr nē? Varbūt katram lēmumam ir apakšā garš ekonomiskais pamatojums un nav tā, ka izdomā viņi tos ciparus no galvas? Varbūt. Taču tas netiek pienācīgi skaidros homo latvietim.

No malas skatoties gan vairāk ož pēc pamatīga haosa, kur neviens tā īsti nezin, kas un kā. Taču neskatoties uz to, ka par galīgi analfabētu sevi neuzskatu, tomēr pavisam labi saprotu arī to, ka, lai spētu darboties valsts pārvaldē un profesionāli spriest par tur notiekošo, man būtu jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās. Neba nu katrs, kurš ticis pie maģistra grāda kādā ar ekonomiku vai uzņēmējdarbību saistītā specialitātē tik tiešām ir tāds eksperts, ka varētu iet un darīt. Nu nav tā. Bieži vien krietni lielāki guru savā lauciņā izrādās tie, kuriem izglītība varbūt nav vispār nekāda, taču ir gadiem ilga pieredze. Ideālā gadījumā labas teorētiskās zināšanas, kas tiek regulāri atjaunotas un papildinātas, plus kārtīga pieredze. Teorētiķu mums netrūkst, tas jau praksē ir pierādījies, manuprāt.
Te lūk ir tas jautājums par lomu sadali. Man tā politika nav tik tuva sirdij, lai es bāztu tur savu degunu. Un uzskatu, ka ne katram tas arī būtu jādara. Pasarg` Dies`, ja katrs nāks klajā ar savām spožajām idejām un pēcāk lamās valsti, ka tā nav rīkojusies tieši tā un ne citādāk. Tāpēc jau valstī ir tāda pārvaldes forma, kā ir. Respektīvi - mēs izvēlamies ekspertus, kas vadīs valsti mūsu vietā. Es uzsveru - ekspertus! Tieši tā pat kā mēs ejam pie ārstiem, nevis griežam sev alko zarnu ārā paši (lai arī teorētisku zināšanu varbūt netrūkst), tāpat kā dzenam auto uz servisu. Utt. Un te nu lūk ir jautājums - vai mums vispār ir tādi eksperti, kas būtu gatavi lūk ar rītdienu iet un darboties esošās valdības vietā?

Jāņem gan vērā, ka izglītota cilvēka zināšanas arī maksā. Tā tomēr ir valsts pārvalde - tur būtu jābūt labākajiem no labākajiem. Attiecīgi - man personīgi nebūt nav žēl, ja ministri saņemtu kaut 5000 latu algu un deputāti 3000. Manis pēc kaut vairāk. Jo uz kopējā fonā tas nebūt nebūtu milzīgs cipars kopā. Ko tas līdz, ja mums ir viens nasingspešels ar apgraizītu algu, kurš pats tak diez vai kaut ko ar savām cāļa smadzenēm spēj izdomāt - reāli tak aiz viņa tur strādā vēl čupa "speciālistu" un padomnieku. Tas birokrātiskais aparāts norij vairāk naudas. Tad jau labāk ministra krēslā tik tiešām zinošs eksperts un lai saņem algu tādu, kādu pats prasa. Ja viņš pirms tam ir kādā privātā uzņēmumā saņēmis tos piecus tūkstošus, loģiski, ka aiz labas sirds nelīdīs valdībā kaut tīri finansiālu apsvērumu dēļ. Vēl gan jāņem vērā, ka ne katrs grib bāzt savu degunu sūdos. Teiksim, ja es kā programmētājs ieraugu totāli nelietojamu, amatiera rakstītu kodu, es drīzāk vēlos pārrakstīt visu no nulles un pa savam, toties ar garantiju, ka tas strādās un varēšu zem tā likt savu vārdu un nest atbildību par rezultātu. Un tas pats valsts pārvaldē - nu kurš nopietns un zinošs cilvēks, kurš labi saprot, ka viss ir aizbraucis absolūtās auzās, ies un mēģinās viens saviem spēkiem kaut ko darīt. Ja vēl viņam dotu plašas pilnvaras kaut ko darīt, bet nē, tur tak savstarpējie partiju kariņi ir pirmā vietā.

Labi, ticu, ka ir mums tādi eksperti. Bet es ļoti labprāt redzētu tās alternatīvas uz papīra. Ar domu - ja rīt tiek gāzta pastāvošā vara, tad kas nāk vietā? Labi, neviens neko negāzīs. Pieņemsim. Bet joprojām ir vēlēšanas, kurās pilsoņi var nodot pilnvaras vadīt valsti viņu vietā citiem, zinošākiem pilsoņiem. Un kā tas nākās, ka atkal un atkal pie varas tiek vienas un tās pašas partijas, vieni un tie paši cilvēki? Daļu "vainas" varam novelt uz lētticīgu Jāni Vidusmēru, kurš vēlēšanu dienā aizmirst visus pēdējos gados redzētos partiju grēkus un uzķerās uz lētas Ērikonkuļa reklāmas. Vai pareizāk sakot - tā īsti nav tam sekojis līdzi, vien pāris spilgtākos notikumus ir piefiksējis. Vai dzirdējis no kaimiņu Jurkas, ka par to un to nebalso, bet reku par šito gan. Tā nav aršana. Un es pat nezinu, kā tas būtu labojams. Vēl kāda problēma - valsts pārvaldes aparāts ir kā viens liels skudru pūznis, kur visi ir viens otram čomu čomi, mēģina sadzīvot draudzīgi un kā primārais viņiem ir nebūt ne valsts attīstība, bet sava krēsla saglabāšana. Es pazīstu pāris godīgus valsts ierēdņus. Un krietni vairāk tādus valsts darba veicējus, kuriem neklātos atrasties esošajā vietā un saņemt par to vēl atalgojumu. Kaut kā ir iegājies tas, ka "ai, es jau valsts darbā strādāju, te jau viss pofig, galvenais atskaiti uzdrukāt kārtīgu". Skumji, bet fakts - tā pa lielam ņemot arī ir. Nevis reālais darbs ir no svara, bet ķeksītis pie it kā paveiktā. Un darba attiecības, t.i. vēlme tās saglabāt. Ā, un tam papildus vēl pacensties kaut ko iešņaukt savā kabatā.

Ir varianti, kā to visu mainīt? Mani pārņem pesimisms par to domājot. Arvien biežāk sāk šķist, ka gluži vienkārši ir jāpaiet zināmam laikam, līdz esošā politiskā elite būs dabīgā ceļā aizceļojusi uz viņsauli un vietā varēsim nākt mēs, kuriem ir vien ceturtdaļgadsimta un nedaudz vairāk gadu. Vai tas būs labāk, nevar būt drošs. Taču vismaz būs citādāk. Paaudzi pa paaudzei un Latvija būs uz zaļa zara. Tam es pavisam noteikti ticu. (Tiesa, citas Eiropas valstis tikmēr atkal būs dažus pakāpienus augstāk.) Un tam, ka dažu gadu laikā kaut kas var radikāli mainīties - praktiski neticu. Tas gan neizslēdz iespēju un pat vajadzību kaut ko darīt lietas labā jau šodien. Ātrāk sāksim, ātrāk būs rezultāts.

Īsi rezumējot par to lomu sadali - man šķiet, ka katrs šajā pasaulē ir sūtīts ar savu uzdevumu. Ne katram ir lemts būt par politiķi, ne katrs būs izcils matemātiķis, ekonomists, uzņēmējs. Viss ir sabalansēts. Tāpēc es gribu darīt to, kas rada prieku man (protams, tādējādi radot ko citiem noderīgu un nodrošinot iztiku sev), savukārt valsts pārvaldes lietas uzticēt attiecīgajās sfērās kompetentiem cilvēkiem. Un negribu dzirdēt šito - "jāiet pašiem politikā!". Gribu redzēt konkrētus priekšlikumus no konkrētām politiskajām organizācijām, ko viņi darītu tajā un citā jautājumā. Nevis vispārinātas uz PR spodrināšanu tendētas partiju programmas.

Par māmiņalgām runājot

Publicēts: 2009-05-14 / Komentāri (26)

Es piekrītu, ka strādājošajiem vecākiem māmiņalgas tik tiešām varētu apgriezt. Jo statistika rāda, ka lielākoties šo vecāku pabalstu pēc bērniņa piedzimšanas saņem strādājoši tēti, kuriem alga parasti ir bijusi lielāka par māmiņu. Demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai šāda sistēma der, taču valstij tā ir ekonomiski neizdevīga. It īpaši šobrīd, kad taupīt taisās katru latu. Te gan būtu diskutējams jautājums, vai bērni ir tie, uz kuriem taupīt, jo tā pa lielam ņemot viņi ir mūsu nākotne. Un tas cipars, kas tiek ietaupīts, uz pusi apgriežot strādājošo vecāku pabalstu, nav jau tik milzīgs, to pašu pavisam mierīgi varētu ietaupīt uz ko citu. Toties jaunajai ģimenei šī finansiālā puse gan var izrādīties gana nopietns arguments, lai ieplānotu bebi. Bet nu labi, pieņemsim, ka ir iestājies krīzes režīms un šobrīd par demogrāfisko stāvokli domāt atļauties vienkārši nevaram.

Bet kā ar variantu, ja māmiņalgu godīgi ņem pati māmiņa? Protams, ne viena vien māmiņa pirms došanās bērna kopšanas atvaļinājumā, izdomāja veidus, kā mākslīgi uzskrūvēt savu algu, lai, piedzimstot bērniņam, saņemtu lielāku pabalstu. Ar priekšniecību tak var mēģināt kaut ko sarunāt - pēdējos cik tur tos mēnešus saņemt lielāku algu, tādējādi samaksāt lielākus nodokļus, daļu algas skaidrā atdot šefam atpakaļ. Te gan būtu jāparēķina, pie kādām summām tas pēc tam atmaksājās. Vēl variants - māmiņa ir sieva kādam augstu stāvošam partijas vecim, kurš mīļoto uz vajadzīgo laiku iekārto kādā siltā vietiņā ar pieklājīgu atalgojumu. Kādā padomē, piemēram.

Taču ir arī absolūti godīgās māmiņas! Tādas, kas pirms bērniņa piedzimšanas ir savā dzīvē strauji kāpušas pa karjeras kāpnēm, pelnījušas 800, 1000, 1500 latus ik mēnesi. Varbūt arī vairāk, bet 1000-1500 latu alga jau nu tiešām nav nekas nereāls. Un tad nu lūk pēc dzemdībām viņu ienākumi tiek apgriezti 500 latu apmērā. Rodas jautājums - kāda sūda pēc tika godīgi maksāti visi nodokļi, ja valsts vēlāk nepilda savas saistības un pabalstam uzliek kaut kādus mistiskus griestus? Tas tikai rada vēlmi daļu algas priekšniekam prasīt aploksnē. Iespējams, ka lielāko daļu.

Nesaprotamākais šajā lēmumā ir tā darbības sākums - t.i. lēmums attieksies uz bērnim, no kuriem vairums šobrīd jau atrodas mammām punčos. Uz tiem, kuri dzims pēc 1.jūlija un kuru vecāki šobrīd tiek vienkārši nostādīti fakta priekšā - pabalsts būs tāds un tāds, neskatoties uz jūsu sociālajām iemaksām pēdējos mēnešos. Būtu tikai godīgi, ja lēmums attiektos uz bērniem, kuri nāks pasaulē pēc precīzi deviņiem mēnešiem. Bet nē. Ne banānvalstī.

Nedaudz parēķināsim. Tā rupji parēķināsim, bet kaut aptuvenās iezīmes redzēsim. Ja māmiņa ir pelnījusi līdz 500 latiem - māmiņalgu ņem mamma, kopējais ģimenes budžets paliek iepriekšējos apmēros. Tiklīdz mammas alga pārsniedz 500 (plus mīnuss, nebūsim sīkumaini) latus, tā abu vecāku kopējie ieņēmumi pēc bērniņa piedzimšanas sarūk. Pabalstu ņemt uz tēti nav jēgas, jo, lai cik liela būtu bijusi viņa alga, pabalsts tiek apcirpts uz pusi un vēl limitēts ar 500 latu iezīmi. Ja ģimenes budžeta lielākā daļa ir veidojusies tieši no māmiņas algas (teiksim automehāniķis tētis ar 500 latu algu un grāmatvede mamma ar 1000), tad pēc pēc bērniņa piedzimšanas kopējie ienākumi sarūk par trešdaļu. Un tas ir vērā ņemami, ja jaunajai ģimenei ir hipotekārais kredīts kādi 500 lati par māju, vēl pārsimts par mašīnu, utt. Atliek variants meklēt bērnaukli un māmiņai turpināt strādāt. Skarbi.

Zog visu, kas nav piesiets

Publicēts: 2009-03-30 / Komentāri (25)

Šī rīta skats pie mājas - septītais bembis (E38) uz četriem ķieģeļiem, disku nav, priekšējā bampera un lukturu arī. Kad vakar vakarā ap pusdivpadsmitiem braucu mājup, viss vēl bija vietās. Aizmugurējām bamperim arī kaut kas nodīrāts. Blakus stāvošais īpašnieks runā pa telefonu un izskatās dziļi nelaimīgs. Auto atradās ne gluži zem logiem, bet mājas galā, kur logu nav un citu māju pretim arī ne. Tātad, ja vien izdodas veikli atvienot signalizācijas pīkstuli (atraut haubi un brutāli noraut vadus), tad nakts aizsegā var skrūvēties uz nebēdu. Uzmest mašīnu uz ķiegeļiem un noskrūvēt ripuļus jau var ātri; vairāk aizdomājos, cik lietderīgi zagļiem ir tērēt laiku, čakarējoties ap bamperi. Lai gan - nevarētu teikt, ka pa nakti tur vazājās daudz cilvēki, tādu kā es, kuri mēdz pārrasties divos trijos naktī mājās, nav daudz. Tātad laika ir gana, var skrūvēties uz nebēdu.

Ceļu policistu godaprāts

Publicēts: 2009-03-27 / Komentāri (19)

Vakar vakarā, tā ap desmitiem braucu pa krasteni centra virzienā. Pie Mola krustojuma sarkanais, ieripinos pirmajā joslā. Pie zaļā uzsāku un līdz 80 paātrinājos ļoti mierīgi, bez nekādas gonkošanas, taču blakus joslās esošie nemotori tāpat palika gabalu aizmugurē. Un pa gabalu (t.i. poličiem) gan jau tas izskatījās pēc baigi agresīvā izlēciena.

Tuvojoties pelēkai "70" zīmei, ātrumu samazinu laikus. Jāatzīst, ka pa dienu tā nedaru, tur dažkārt plūsma vēl gabaliņu aiz zīmes turpina lēkšot uz 80 un tas dažkārt pat fascinē, ņemot vērā, cik bieži pēdējā laikā zem pēdējās tilta estakādes ir novietots fotoradars. Tagad vēls vakars, es vienīgā mašīna (tās pārējās divas pārāk tālu aizmugurē), tāpēc braucu pieklājīgi - ar domu, ka, ja šaus ar piupiu, tad pavisam noteikti stādinās mani. Pabraucot garām zīmei, spidometrā ir nedaudz zem 70. Pēc GPS ir vairākas reizes mērīts, ka 70 pēc pulksteņa ir 65 reālajā dzīvē. Tātad, ja ir nedaudz zem, tad reālais ātrums tobrīd bija kādi 63-64. Tā nu mierīgi dudinu pa to pašu pirmo joslu. O, jā, manu, ka aiz pēdējās estakādes kaut kas dzeltens nogrozās. Pārsteigts nejūtos, jo pēdējā laikā viņi tai vietā pārāk bieži vakaros gozējās un es drīzāk esmu pārsteigts, ja nevienu likumsargu ekipāžu tur pievakarē neredz.

Es jau sāku smaidīt, esmu gandrīz pārliecināts, ka tūlīt turēs un kaut ko mēģinās piešūt. Nu, protams, ka dzeltenīgais stāvs lec uz ielas un tirina savu zebras spieķi man taisni deguna priekšā. Strauji bremzēju, veru vaļā logu.

CP: Dokumentiņus lūdzu! (Priekšā nestādījās, skaidri atceros.)

Es: (Lai arī zinu, ka vispirms viņam būtu mani jāpainformē, par ko esmu apstādināts, nekasos un dodu papīrus - jo man sejā ir milzīgs smaids, poliča nolaistajā rokā ieraugot STALKERI!!! un es nojaušu jautrību.)

CP: Uz cik ta braucām?

Es: (Līdz ausīm smaidot.) Uz 64.

CP: (Tāds kā izbrīnīts par tik konkrētu ciparu.) Nu jau, nu jau, mums te rāda ko citu! (Rāda man savu piupiu, kur spīd 74.)

Es: (Valdu smieklus, domāju, ka man kādus 68-69 varbūt mēģinās piešūt, bet ne jau par 10 vairāk nekā patiesībā.) Nē, man bija 64, maksimums 65.

CP: Būs jāuzgaida nedaudz, uzrakstīsim protokolu. (Jau griežās it kā uz iešanu prom.)

Es: Labi, tikai paskaidrojuma lapu atnesiet un laikus protokolā atzīmējiet, ka paskaidrojums IR pievienots. Un paskaidrojuma lapai to augšu arī var aizpildīt.

CP: (???) Un ko jūs tur rakstīsiet tajā paskaidrojumā?

Es: Kā ko? To, ka man bija 64 kmh. To, ka jau pie zīmes "70" bija 64 kmh. Ja man būtu bijuši 74 kmh, tad spidometrā būtu tuvu 80, kā pavisam noteikti nebija. Ja man spidometrā ir 70, tad reāli ir 65.

CP: Jums kaut kas tad nav kārtībā ar spidometru...

Es: Un vispār man reku ir spīdvarnings mašīnā, viņš iepīkstētos, ja būtu virs 65. (Ir tāda fīča Saab`ā tik tiešām. Tiesa, tobrīd nebija aktivizēta, bet paklikšķināju pa pogām un tur pēdējais brīdinājuma limits rādās 63 kmh - biju uzlicis, kad māsu dresēju braukt.) Redziet, reku pat 63, nevis 65 man stāv uzlikts.

CP: (Pabāž galvu, skatās.) Tādu nebiju redzējis.. Bet nu jums tur ir kaut kāda kļūda. Radaram arī ir kļūda, bet blablabla..

Es: Jā, Stalkerim ir kļūda, bet ne jau tik liela. Ir +-5kmh pie šāda ātruma. Tātad 74-5=69 un arī tik man pavisam noteikti nebija. Varam rakstīt protokolu, tikai to paskaidrojuma lapu atnesiet..

Tad tur vēl sekoja neliela vārdu apmaiņa arvien augstākos toņos, bet man slinkums rakstīt. Iegrūda man rokās dokumentus un noteica "brauciet!". Ellīgi dusmīgs nokūpināju riepas (jā, jā, zinu, ka lieli puikas tā nedara) un aizbraucu.

Lūk vēl viens pierādījums, ka Ceļu policijas darbinieku godaprātam ne vienmēr var ticēt. It īpaši šajos grūtajos laikos. Ar vien biežāk nākas dzirdēt, ka viņi apzināti stāv visai strīdīgās vietās, lai tikai iekasētu kādu lieku kapeiku. Gan valsts, gan savā kabatā.

Lūk, tā pati Lubānas iela, kad izbrauc ārā no Slāvu apļa. Tikko vēl priekšpēdējā "Zebrā" Timrots par šamiem paņirgājās. Laiciņu atpakaļ man arī tajā vietā sanāca neliela saruna ar viņiem. Tiesa, mani neapstādināja par ātrumu, pretim braucošie bija pamiršķinājuši un es līdz pat zonas "30" beigu zīmei braucu ar 35 kmh. Un oohoooo, šie stāv pie pašas zīmes! Bet kā tur bija ar to fēnošanu blakus zīmēm? Un vēl tādām, kuras uzstādītas pie kaut kādiem remontdarbiem? Un vēl šādā vietā, kur remontdarbi kaut kur nelielu gabaliņu aiz apļa izbrauktuves beidzās un tālāk sākas taisns četrjoslu ceļš. T.i. - loģiska pamatojuma braukt uz 30 tur tik tiešām nav. Apbraucu aplīti, apstājos pie viņiem, nobildēju CP ekipāžas auto blakus tai zīmei. Pajautāju, vai viņuprāt ir korekti šajā vietā tik vēlā vakarā brutāli slaukt naudu. Atbildi nesaņēmu, tikai aizrādījumu, ka esmu apstājies zem zīmes "Stāvēt aizliegts". Skatos - oj, tiešām. Bet biju blakus viņu mašīnai, tāpēc saku "nuuu, jā, bet pat ir bilde, ka es tur stāvu un jūsu mašīna bez zilajām disko gaismām arī zem tās pašas zīmes..". Vairāk jautājumu nebija un pēc kādas stundas viņus tur vairs nemanīju. Tiesa, viņi tur bija atpakaļ nākošā, aiznākošā un vēl n`tajos vakaros. Un tad kāds uzzvanīja Timrotam.

Vēl tā Ropažu iela. Es tur arī vienu dienu iebraucu. Jā, ielas sākumā ir sarkanā rimbuļa zīme. Bet vietās, kur notiek remontdarbi, es šo zīmi vairs īsti neņemu galvā, jo brālēna mājas apkārtnē Šampētera ielā regulāri tās zīmes liek krustām šķērsām tā, ka ej nu saproti, kā piebraukt pie mājās, nepārkāpjot noteikumus. Un tās zīmes tur vairāk domātas, lai pa attiecīgajām ielām nebrauc ierastā plūsma, taču reāli tur izbraukt var, jo uzrakta ir tikai viena ceļa mala. Nu, un tajā Ropažu ielā ķieģelis bija tikai gabaliņu tālāk, kur ceļš tik tiešām beidzās. Nācās braukt uz sliedēm. Un, ja tur stāvētu poliči, sods būtu iespaidīgs. Ok, vainīgs, pats jau iebraucu apzināti zem zīmes. Bet zīme nebija pārāk pamanāma, t.i. ieraudzīju viņu pēdējā brīdī jau braucot garām. Pirms tam nevienas norādes, ka ceļš tālāk slēgts. Un ko tagad dara mūsu dārgie dzeltenīgie draugi? Tā vietā, lai nostātos ar savu mašīnu Ropažu ielas sākumā un pabrīdinātu autovadītājus, ka necik tālu aizbraukt nevarēs, viņi stāv gabaliņu tālāk un konveijerā raksta augšā protokolus. Naudiņa, redz, valstij jāpelnot.

Reims.lv sūkājošie smerdeļi

Publicēts: 2009-03-12 / Komentāri (39)

Reizēm man patīk blogu spēks. Lūk, atnāk man uz e-pastu spams par kādu jaunu SIA Ahiles izstrādātu sludinājumu portālu vārdā REIMS. Nevis viena mēstule, bet sešas, uz divām adresēm, katrai pa kopijai latviešu un pa divām krievu valodā. Rakstīt pretim ko dusmīgu nav jēgas, taču tas, ko tu ieraksti blogā, visai ātri iebarojās gūglei un nonāk tautās.

Teiksim tas, ka REIMS sūkā. Kāpēc? Pirmkārt, sava produkta reklamēšanai izmantot spama metodi ir viena no stulbākajām lietām, ko var darīt. Jā, es ticu, ka finansiāli tas atpelnās, jo izsūtīt drazu var pa lēto un no tiem n`tajiem tūkstošiem kaut kāds procents jau tiešām atnāks uz tavu lapu. Bet vai tā negatīvās enerģijas lavīna, kas gāžās pār tavu galvu un uzņēmumu (šajā gadījumā SIA Ahiles), ir tā vērta?

Ja vēl tas produkts būtu labs.. Bet lapa reims.lv arī sūkā. Krāsu salikums kā varavīksnes karogā, dizains frontpeidžu apguvuša pamatskolnieka līmenī, gramatikas kļūdas, interesanti fontu salikumi. Saturs arī visai skops un šaubos, vai daudz būs tādu, kas uzskatīs par lietderīgu tērēt laiku, lai ievietotu savu sludinājumu šādā lapā. Un griežās tas viss uz windowzīgas kastes ar XAMPP un atrodas iekš C: diska xampp/htdocs mapes, urāliskā ceļā iebarot var visādus brīnumus, utt. Cool. Brīnos, kur cilvēkiem vispār prāts investēt naudu iekš kaut kā tāda. Bet nu, lai veicas. Un REIMS sūkā, paldies par uzmanību.

Papildināts. Reku pāris feini skrīnšoti.

Twitterspams

Publicēts: 2009-02-16 / Komentāri (182)

Atceros, kāds gudrs cilvēks reiz izteicās, ka dabūt labu reitingu čivinātāju aprindās nav liela māka - vajag tikai vadīties pēc formulas "sekotāju skaits = sekojamo skaits mīnus kaut kāds mistisks koeficients N". Šķiet, kaut kur Artūra Medņa bloga komentāros manīju šo domu pērli. Respektīvi - fallovojam visiem pēc kārtas absolūti nešķirojot un tas ir kā likts, ka daļa no šiem "izredzētajiem" veiks pretdarbību. Tas nekas, ka mūsu Twitter klients tiks piesārņots ar kaudzi nevajadzīgas informācijas, jo esam pieteikušies saņemt vairāku simtu citu lietotāju aktivitātes, ka tikai mūsu necilajos izteikumos ieklausās kaut pussimts nepazīstamu virtuālās pasaules iemītnieku. Un var pazīmēties - redz, man ir tik un tik sekotāji! Tāda baigā krāniņstaipīšana sanāk.

Pats pievienojos Twitter lietotāju pulkam, kad tas jau bija paspējis inficēt palielu procentu man iz interneta vides zināmo cilvēku. Ilgi lauzos, pirms pats tur ielīdu, jo tā īsti dižo jēgu neredzēju. Piereģistrējos, pamēģināju. Jēgu gan neatradu, bet nebija arī zemē metami. Ar pāris nosacījumiem - apsekojamo personāžu skaits nedrīkst būt liels, jo citādi Twittera klients mirkšķinās pārlieku bieži, kas beigās noved pie tā aizvēršanas. Otrkārt, tev tiešām jābūt kaut nelielai interesei par to, ko attiecīgais cilvēks dara, domā un saka. Jo sekot kādam tik tāpēc, ka viņš skaitās tāds kā krutais čalis mūsu visai nelielajā sabiedrībā - c`mon, tā nav aršana. Diennaktī ir sūda 24 stundas, no kurām, atņemot miegam veltāmo daļu, paliek sasodīti maz laika, ko tērēt kaut kāda nezināma Pētera vai Mārtiņa ikdienišķajai verbalizācijai. Tas nekas, ka šie puikas varbūt kādreiz iemet kādu jaunumu, kurš citur parādīsies tikai VESELU stundu vēlāk. Tas nekas, ka tev patīk, kā viņi prot rīmēt vārdus kopā teikumos - ej lasi viņu blogu, Twitter`ī viņi raksta pilnīgi citādāk.

Esmu dzirdējis viedokļus, ka letiņu čivināšana ir izgājusi ārpus rāmjiem un nekalpo vairs gluži tai idejai, kam radīta un tiek izmantota citur pasaulē. Mums te brīžiem tāds kā parasts čats panesās, haoss, kuram pagrūti izsekot līdzi. Bet te nu mēs atgriežamies pie tā, ka varbūt esam nolēmuši sekot pārāk lielam cilvēku skaitam. Ja tur būtu tikai desmit mums tuvāk zināmie, varbūt mēs nemaz neīdētu. Teiksim, nupat Koko iepļuršķēja, ka iešot uz kaut kādu mēģinājumu un prasa, kāds ārā laiks. Ja to pašu rakstītu kaut kāds mans ne visai zināms tipiņš, es sašķobītos un teiktu "nu pi**c, kāpēc jāpiesārņo ēteru ar kaut ko tādu!??". Bet tas ir Koko, kuru uzskatu par labu čomu un šī informācija, ka viņš iet uz kaut kādu mēģinājumu, manai smadzenei netraucē. Drīzāk otrādi - tā jau maz kontakta, tad nu vismaz šitā viens par otra gaitām var kaut ko uzzināt. Diskutabls jautājums gan ir par to, cik tas ir labi - jo pareizāk tak būtu saskrieties uz kādu alu un tad parunāt. Bet 21.gs., mīlīši, nav viegli saorganizēt savus laikus tā kā agrāk!

Vairāk par čatveidīgo spamu man uz nerva kāpj divi citi. Pirmais - kad kāda bloga autors tūlīt pēc jauna raksta publicēšanas bliež arī Twitter`ī šo satriecošo vēsti ar ziņas virsrakstu un saiti. Kam tas vajadzīgs!? Kaut gan varu atbildēt arī pats - iespēja, ka mūsu lapā ieklīdīs vēl kāds lieks skaitītāja dzenātājs. Bet par tādiem uzticīgiem lasītājiem, kuri šo pašu ziņu enivej saņem savā RSS lasītājā, netiek domāts. Divreiz uzrauties uz viena satura šajā informācijas pārbagātības laikmetā nav nekas smaidu raisošs. Otra kaitinošā lieta ir tie sekotāji, kas pavisam noteikti pierakstās manai Twitter plūsmai tikai un vienīgi ar mērķi "pievieno mani arī". Tostarp pa kādam medijam. Un kā nu ne - redz kur Māris viņiem pat iesaka tā darīt.

Starpcitu, atkal nebiju vēris kādu laiciņu vaļā savu Google Reader. Arī ne nekur.lv, kuru gan arī īpaši neaizraujos lietot - tīri aiz tā, ka nav vēlmes uzņemt mazsvarīgu vai nevajadzīgu informāciju. RSS lasīklis smuki savāc to, kam esmu pierakstījies (un es arvien biežāk no kaut kā atrakstos), kad gribu, tad lasu. Jā, neesmu vienmēr lietas kursā par svaigākiem jaunumiem, bet nu un? Pilnībā var iztikt. Savukārt, kad kādu laiku neesmu pieplūdušos informācijas kvantumus skatījis, var aši izkristalizēt lielākos spama avotus un tikt no tiem vaļā.

Ziņas arī esmu pasācis lasīt kaut kā pa diagonāli un arvien biežāk tikai virsrakstus. Agrāk jutos apdalīts, ja nebija sanācis dienu vai divas jaunumus palasīties, bet tagad var itin mierīgi iztikt vairākas dienas pēc kārtas. No vienas puses, kārtīgam pilsonim vajadzētu būt lietas kursā par savas valsts vadītāju darbiem un nedarbiem. Un tā es tam arī esmu visu laiku piegājis - cītīgi lasījis visu pēc kārtas, iedziļinājies, galvā analizējis. Tīri tā - priekš sevis kā vēlētāja. Un tad tas vienu dienu apnīk. Varbūt laiks vienkārši tāds, kraizis araund ze vorld, ju nov. Bet kā tik paver kādu ziņu portālu, tā atkal kaut kads nelabs durās acīs. Un kāpēc gan bojāt savu saulaino dienu ar to visu? Vienīgi var pieiet tam nedaudz citādāk - skatīties uz to visu kā interesantu cirku un savu smaidu saglabāt. Var izlasīt virsrakstus un varbūt pirmās rindkopas, būt informēts par notiekošo, taču tai pat laikā pārlieku neiedziļināties, lai nesagribās īdēt.